Vai tas, kādu uzturu izvēlamies, ietekmē mūsu garīgo attīstību? Katram produktam esot sava enerģija. Ko jūs varētu pastāstīt par pārtikas izvēli?
Agrāk, kad vēl identificējos ar šo personu, kādu laiku ļoti piedomāju pie tā, lai ēdiens būtu maksimāli veselīgs, ievēroju veģetāru uzturu. Bija periods, kad šķita, ka ķermenis tiešām prasa vieglāku, tīrāku pārtiku, it kā būtu nepieciešama kāda attīrīšanās. Taču, iespējams, tā bija tikai tāda šķietamība – līdzīgi, kad ir vēlme pēc iekšējas mentālās, garīgās tīrības, šī tieksme var izpausties, arī ārēji tiecoties satīrīt, sakārtot lietas. Tomēr šī tieksme un attiecīga rīcība “ārpasaulē” drīzāk ir simptoms vai blakusprodukts dziļākiem procesiem, kas jau notiek un kurus nevar ietekmēt vai stimulēt nekāda ārēja rosīšanās.
Tādēļ nevar teikt, ka tam būtu bijusi kāda nozīme garīgās atmodas procesā. Kopumā, raugoties no šīs relatīvās pasaules perspektīvas, protams, šāda eksperimentēšana nav veltīga, jo, ļaujot piedzīvot ķermenim kādas ir sajūtas, kad kaut kas netiek ēsts, pēc tam, kad tas atkal tiek atgriezts uzturā, ir daudz vieglāk sajust, vai konkrētā lieta organismam attiecīgajā brīdī ir vajadzīga vai nē.
Nereti tiek apgalvots, ka atbilstoši vēdisko tradīciju skatījumam ķiploki un sīpoli ir tie, kuru patēriņš it kā kavē garīgos procesus vairāku aspektu dēļ, taču savā pieredzē no šiem diviem dārzeņiem nekad neatteicos, un acīmredzot tas nav bijis šķērslis, lai atmošanās notiktu.
Ja vien uzturs ir samērīgs (bez ekstrēmiem vienā vai otrā virzienā), tad tas nevar būt par šķērsli atmošanās procesiem. Un vienlaikus nav tādu uztura veidu, kas varētu aktīvi veicināt šos procesus, tādēļ, ka ēdiens un ēšana ir daļa no šīs fenomenālās prāta pasaules un tas reāli nevar ietekmēt to, vai Apziņa konkrētajā šķautnē atmostas ātrāk vai nē.
Turklāt nereti mūsdienu cilvēkiem var būt tā, ka tik ļoti tiek piedomāts par veselīgu uzturu, ka šī tēma konkrētajā realitātē kļūst tik liela un nozīmīga, ka faktiski aizņem lielu daļu no dzīves. Un tas nav diez ko līdzsvaroti, ka dzīve tiek reducēta lielā mērā uz ēšanas jautājumu, it kā mēs būtu bioloģiskas būtnes, kuru galvenais mērķis šeit ir paildzināt šī ķermeņa eksistenci un veselību. Tādējādi atbilde, kā jau gandrīz vienmēr tas ir šajā realitātē, ir mērenībā. Nepārspīlēt ne ar to, ka perfekta uztura meklējumi bez maz vai kļuvuši par būtiskāko dzīves jomu, ne ar to, ka tam vispār netiek pievērsta uzmanība, ieciklējoties uz mazvērtīgu un vienveidīgu uzturu. Tiecoties uz garīgo atmošanos, pārlieku liela uzmanības vēršana uz jebkādu fenomenālās pasaules objektu vai procesu var būt traucējoša, jo atņem enerģiju un novērš uzmanību no galvenā – savas patiesās būtības atpazīšanas.
Protams, ir vērts klausīt savām sajūtām par to, ko vajadzētu ēst, ko nē, jo to spēt sadzirdēt, protams, ir daudz vērtīgāk nekā lasīt un sekot ārējai informācijai par to, kas vērtīgs, kas nē.
Ja kaut kam tomēr ir nozīme uzturā attiecībā uz garīgo atmošanos, tad tā ir attieksme pret ēdienu un ēšanu. Tā ir patiesas pateicības un mīlestības izjušana pret jebkuru ēdienu, kas nu kuru reizi ir nokļuvis mūsu priekšā. Pat tad, ja ar prātu apzinos, ka tas nav diez ko veselīgi, jo ēdiens varbūt ievietots polistirola kastē vai arī tas ir gatavots no konvencionālās lauksaimniecības produktiem, kas varētu saturēt ķīmisko augu aizsardzības vielu paliekas, vai arī tas gatavots steigā un bez mīlestības, tajā brīdī, kad tas ir manā priekšā, es esmu tam pateicīga un apzinos, ka tas man nāks par labu. Tā ir paļaušanās uz Esamību jeb Augstāko, ka viss, kas notiek, ir labi un pareizi pat tad, ja prātam tā nešķiet. Un šī paļaušanās ir būtiska garīgās atmošanās procesa sastāvdaļa. Vienlaikus šī attieksme, ja pietiekami spēcīga, var šķietami veidot mūsu realitāti, un tad tāds ēdiens tiešām nāks par labu, neatkarīgi no kādiem citiem faktoriem.
Ir saprotams, ka kamēr ir ticība sev kā nošķirtai personai un objektīvai pasaulei, tikmēr, paralēli tam, ka pieaug mīlestība, apzinātība, rodas izteikta vēlme rīkoties arī pēc iespējas labvēlīgāk “ārējai pasaulei” – mainīt uzturu uz veģetāru vai vegānu vai pilnīgi bioloģiski audzētu. Tādēļ tas var būt pavisam dabiski pāriet uz šādiem uztura veidiem un nav arī vajadzības pretoties, ja vien tas joprojām ir samērīgi un neveicina “es” svarīguma sajūtu. Tomēr arī tas, protams, ir šī sapņa sastāvdaļa. Nav tāda perfekta, nevainojama uztura (vai arī – ikviens uztura veids tāds ir). Šajā realitātē visi tēli cits citu patērē – vienā vai citā veidā. Ciešanu mazināšana, protams, nekad nav atmetama, jo kaut arī tā nav absolūta patiesība, tomēr ciešanas tiek pieredzētas (līdzīgi kā mēs sapnī miega laikā varam ciest kaut kā neeksistējoša dēļ).
Es šobrīd patērēju daudzveidīgu uzturu un neievēroju kādu noteiktu “-ismu”, sajūtot to, pēc kā ir vajadzība. Kad esmu izvēles priekšā, tad izvēlos to, kas atbilstoši šī prāta realitātei varētu būt nesis mazāk ciešanas. Jebkurā situācijā, kad ēdiens ir nokļuvis manā priekšā, esmu tam bezgala pateicīga, mīlu to un nespētu tajā brīdī par to domāt ko sliktu.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.