Garīgās atmodas ceļā prāts tiek ieraudzīts un iepazīts kā iluzorās duālās uztveres uzturētājs, faktiski kā šķērslis tam, lai mēs ieraudzītu savu patieso dabu. Prāts tā plašākajā izpratnē ir šī pārejošā realitāte, īslaicīgais, mirstīgais “es”, arī tā sajūtas, emocijas. Šaurākajā izpratnē tas ir domājošais, analītiskais prāts, kas izmanto loģiku, racionalitāte.
Pieredzot apzinātu virzību uz garīgo atmošanos, realizējot prakses, prāts tiek pretnostatīts patiesībai. Tas tiek pieredzēts kā “ienaidnieks”, kas par visām varītēm cenšas aizsegt patiesību, to, pēc kā garīgie meklētāji visvairāk ilgojas. Un savā ziņā tā tas arī ir. Prāts ir gan šīs pārejošās realitātes, šī Apziņas “sapņa” uzturētājs, gan sargātājs. Tā ir programma, kam jātiek realizētai, un tai ir savi aizsardzības mehānismi, lai to nevarētu apiet priekšlaicīgi. Tādēļ sanāk gan meditācijā, gan jebkurā citā apzinātā brīdī ar to savā ziņā “cīnīties” tiem, kas vēlas “redzēt” pāri šai filmai, kas vēlas saskatīt ekrānu, vai arī tie, kas vienkārši tiecas iegūt svaigu pieredzējumu, svaigu skatupunktu uz apkārt esošo, iespējams, radošiem nolūkiem.
Šāda regulāra “cīņa” ar prātu var radīt paliekošu noraidošu attieksmi pret tā izteiktākajiem atribūtiem – loģiku, analītiskumu, racionalitāti, uztverot tos kā traucēkļus ne tikai apzinātībai, bet dzīvē vispār. Kaut arī tas nebūt nav slikti apšaubīt, arī tad, ja viss izklausās loģiski, – galu galā absolūtā patiesība nekad nebūs “tur ārā”, tā atklāsies tikai atmetot visu to, kas ir novērojams, visu pārejošo – tomēr nereti šāda nosliece īpaši nepraktizēt analītisko domāšanu, bet vairāk ļauties emocionālajam un mistiskajam noved pie tā, ka cilvēks sāk lielākoties ticēt tādām teorijām, kas nav sevišķi racionālas, arī tad, kad tas nav paša tiešais pieredzējums, bet to vienkārši kāds pietiekami emocionāli stāsta. Cita starpā te nereti arī rodas vilkme piekrist sazvērestības teorijām.
Prāts nav slikts vai labs. Tas nav ienaidnieks. Tā ir šī realitāte, tas ir šis konkrētais pieredzējums. Loģika, racionalitāte pieder šai realitātei. Tie, protams, nav nekādi absolūtie instrumenti, jo eksistē tikai šīs pārejošās realitātes ietvaros, tomēr te tiem ir liela nozīme, tie ir ļoti noderīgi, lai tiktu veiksmīgi izspēlētas mūsu lomas. Tādējādi tiekties uz vai jau apzināties savu patieso dabu nenozīmē to, ka ir pilnībā jāatmet racionālā jeb analītiskā domāšana. Kamēr piedalamies šai spēlē (vienalga vai uztveram to kā visīstāko un galējo realitāti vai arī tikai kā pārejošu redzējumu) ir lietderīgi zināt un ievērot (lielākoties) tās noteikumus. Galu galā iet uz garīgo atmošanos nenozīmē pretoties dzīvei, to noliegt un nemitīgi meklēt iemeslus strīdiem starp sevi un apkārtējo kārtību. Tas nozīmē pieņemt te visu tādu, kāds tas ir (vienlaikus turpinot pildīt savu lomu, kas var ietvert arī aktīvu rīcību) un ik mirkli tiekties ieraudzīt to, kas ir tas, kas visu pieredz.
Šri Rāmana Mahariši atbildot uz izaicinošu jautājumu par to, ko tad Rāmana darītu, ja viņam nāktu virsū tīģeris, teica: “Ja man uzbruktu sapņa tīģeris, tad es uzkāptu sapņa kokā”. Beigu beigās, protams, jebkura spriešana, loģika, izrādās arī daļa no sapņa, un visas teorijas, “patiesības” izrādās vienlīdz reālas vai nereālas versijas, taču mēs jau te vēl sapnī darbojamies, tāpēc prāta racionalitātes izmantošana te dažkārt labi iederas.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.