Ilgu laiku manā uztverē vārdam apskaidrība bija ļoti mītiska nozīme, tas bija pavisam mistisks notikums, kas izpaudās kā ārēji ļoti kardināli pamanāmas, pēkšņas pārmaiņas cilvēkā, kuru rezultātā tiek sasniegta absolūta laime, rodas spējas pārvaldīt šo realitāti un izbeidzas ierastā funkcionēšana sabiedrībā. Taču, kā noprotams, šajā izpratnē ir daudz maldīgā, un tajā ir vairāki kļūdaini pieļāvumi. Ir diezgan būtiski no šiem mītiem atbrīvoties, gūstot sākotnēji vismaz konceptuālu aptuvenu izpratni par to, kas tas ir. Protams, idejiska izpratne prāta līmenī nevar pat tuvoties patiesai pieredzei, tomēr, šķiet, vairumam rietumu cilvēku intelektuāla izpratne ir ļoti būtiska, lai notiktu tālāki atmošanās procesi un tiešie pieredzējumi. Arī man tā bija neatņemama daļa no visa “savas patiesās dabas atpazīšanas” procesa, kurš, protams, turpinās.
Lai apzīmētu šo “parādību”, tiek lietoti dažādi vārdi – apskaidrība, apgaismība, atmošanās. Novērots, ka pēdējā laikā apzināta garīgās izaugsmes ceļa gājēju lokā biežāk tiek lietots vārds “atmošanās”, jo tas skan mazāk pretenciozi un ir pagaidām daudzmaz brīvs no maldīgām asociācijām. Manā skatījumā atbilstošs ir arī vārdu salikums “atkal-atpazīšana”, jo precīzāk norāda uz to, ka nekas jauns netiek iegūts, ka tas, kas ir, vienmēr jau ir bijis, tikai bijis īslaicīgi “apslēpts”.
Vienā teikumā to varētu formulēt, kā savas patiesās dabas jeb būtības atkal-atpazīšana, taču te, protams, nepieciešami krietni plašāki paskaidrojumi – cik nu tas ir iespējams, izmantojot duālos, lingvistiskos līdzekļus. Pirmkārt, cilvēks, persona vai indivīds nevar sasniegt apskaidrību, jo tā apskaidrība jau ir ieraudzīt to, ka savā patiesajā būtībā nemaz neesmu šī persona. Persona un tās realitāte tiek pieredzēta, tas notiek manī, taču tā nav mana pamatbūtība. No šī izriet, ka apskaidrību var definēt arī kā atbrīvošanos no maldīgās identifikācijas ar personu, cilvēku. Otrkārt, nekas nevar tikt reāli sasniegts, jo mana patiesā daba vienmēr ir bijusi, varētu teikt, tā vienmēr ir bijusi apskaidrota, tikai gluži vienkārši ir notikusi maldīga uztveres interpretācija, kā rezultātā īslaicīgi šķietamā loma noturēta par reālo “es”. Apskaidrība nav īsti notikums, šī vārda parastajā izpratnē, jo nekas jau īsti nenotiek – absolūtā līmenī nekas nav izmainījies un izmaiņas vispār nevar būt. Jebkuras izmaiņas var ieraudzīt kā izmaiņas tikai attiecībā pret kaut ko, kas paliek statisks, bet absolūts tikai ir, tas ir viss, tādēļ izmaiņas kā jēdziens var eksistēt tikai šīs relatīvās, duālās pasaules ietvaros.
Un šīs šķietamās realitātes ietvaros sevis atkal-atpazīšana noteikti tiek pieredzēta kā pavisam īstas izmaiņas visu līmeņu uztverē – gan pieaugošais svētlaimīgais miers, kas caurvij visu pieredzi, gan savas personības kā uzkonstruētas idejas ieraudzīšana, kas liekas pagalam smieklīga, gan visa “apkārtējā” – cilvēku, lietu – sajušana, kā daļu no paša, vai precīzāk, kā sevī ietilpstošu. To ir tikpat kā neiespējami aprakstīt vārdiem tā, lai to nepieredzējušais varētu iztēlē tam pietuvoties. Taču ārēji, funkcionāli tas var neietekmēt neko. Nodarbošanās, ieradumi, draugu loks – ārēji tas viss var neizmainīties ne mazākā mērā vai arī izmainīties pakāpeniski. Savukārt citi var pieredzēt kardinālas izmaiņas visās jomās.
Tomēr kas un kā īsti notiek atmošanās brīdī vai procesā? Notiek maldīgā skatījuma sabrukšana, atklājot aizvien dzidrāku apzināšanos. Precīzāk pateikt ir grūti, tā ir atmošanās, līdzīgi kādu pieredzam ik rītu. Dinamika var būt atšķirīga. Balstoties uz dzirdēto par citu pieredzi un savējo, tas visbiežāk ir pakāpenisks, progresīvs process ar atsevišķiem straujiem, momentāniem lēcieniem. Iespējams, taisnība ir Rupert Spira, kurš ir teicis, ka savas patiesās dabas atpazīšana ir momentāna, visi tālākie procesi ir tikai integrācija jaunajā redzējumā, tam neatbilstošo skatījumu, ideju pakāpeniska noārdīšanās. Bet par šiem tālākiem procesiem stāstīt var daudz.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.