Vai ir iespējams runāt par dažādiem atmošanās, jeb apskaidrības līmeņiem? Mums visiem ir labi zināmas vismaz dažas vēsturiskas būtnes, kuru skaidrais redzējums un neizmērojamā mīlestība ir izraisījusi milzīgu kustību tālaika sabiedrībā, kas radījusi tādu inerci, ka tā ļoti lielā mērā iespaido arī mūsdienu pasaules uzskatus un rituālus, tiesa, nereti ļoti izkropļotā veidā. Tai pašā laikā vienmēr ir bijuši un arī mūsdienās ir diezgan daudz tādu, kas ir atpazinuši savu patieso dabu un redz, kas ir šīs realitātes pamatā. Tomēr plašāku uzmanību piesaista tikai daži no viņiem. Turklāt nereti arī pamanāmas zināmas atšķirības starp liecībām, ko šie atmodušies sniedz par to, ko redz (starp tiem, kas vispār par to kādam stāsta, jo ir pietiekami daudzi, kas to nedara).
Pēc acumirklīgās savas patiesās dabas atpazīšanas lēnām atbrīvojas un izgaist uzkrātās, noglabātās idejas un priekšstati, kas tikuši iemācīti, pieņemti bez pārbaudes un tikuši nostiprināti daudzu gadu garumā, kā arī atbrīvojas emocijas, kas nav izdzīvotas līdz galam, tādējādi atklājot patiesību aizvien skaidrāk un skaidrāk. Redzējuma skaidrības un dziļuma pieaugums nebeidzas kamēr vien eksistē šī individualizētā forma. Attiecīgi no tā rodas iespaids par dažādām atmošanās stadijām. Taču tas nav tā, ka pati atmošanās var būt lielāka vai mazāka. Atšķirības starp redzējuma dziļumu un skaidrumu rodas tikai no tā, cik tīrs ir konkrētās individualizētās apziņas “logs” caur, ko tā visu pieredz. Turklāt pēc atmošanās šis skaidrības pieaugums var arī nebūt lineārs. Var būt novērojamas svārstības abos virzienos. Pielīdzinot redzējumu debesīm, brīžiem tās var aizklāt vairāk mākoņi, brīžiem tās var kļūt gandrīz pavisam skaidras. Taču kopējā tendence ir uz skaidrības pieaugumu. Jāpiebilst, ka arī pirms patiesības ieraudzīšanas mirkļa, protams, var notikt un notiek šo uzslāņojumu noārdīšanās.
Tomēr neatkarīgi no šīm redzējuma tīrības stadijām mūsu fundamentālā būtība vienmēr ir tāda, kāda tā ir – mūžīga un nemainīga. Un garīgi atmosties nozīmē atpazīt to, kā savu patieso dabu. Tādejādi mēs jau esam absolūti pilnīgi savā dziļākajā būtībā. Attiecīgi nav arī kļūdaini apgalvot, ka nav neviena, kas varētu apskaidroties, jo dziļākajā būtībā mēs jau esam apskaidroti. Vienīgi to apzināties neļauj visi šie uzslāņojumi, kas liek aizmirsties un kas ļauj notikt šim sapnim.
No iepriekšminētā var izsecināt, ka vismaz viens no faktoriem, kas nosaka atšķirības starp dažādām – mūsdienās vai senatnē dzīvojušām – atmodinātām būtnēm ir tas, ka tām piemīt atšķirīga redzējuma skaidrība un šie atlikušie uzslāņojumi var radīt ietekmi uz to, ko un kā attiecīgā apziņas šķautne apkārtējiem pauž. Tomēr tas neizslēdz to, ka ir iespējamas arī citāda veida atšķirības apskaidrotu būtņu izpausmēs, kurām nav apjaušami cēloņi un par ko vienīgi var teikt, ka Apziņa gluži vienkārši tā izpaužas. Piemēram, atšķirības konkrētās izpausmes jaudā, kapacitātē un komunikācijas veidā ar apkārtējiem. Turklāt nepastāv nekādu ierobežojumu tam, ka šajā realitātē var “ienākt” arī tāda individualizēta apziņa, kas, iespējams, jau kopš dzimšanas sevi ļoti skaidri apzinās kā mūžīgo, visuresošo Apziņu un nemaz neiekrīt identifikācijā ar konkrēto lomu, ko tā spēlē.
Šis jautājums par indivīda attīstības vai atmošanās stadijām prātam ir ļoti interesants, jo jebkuru savstarpēju salīdzināšanu vai novērtēšanu ego redz kā iespēju tikt izceltam, būt īpašam. Un kamēr nav ieraudzīta sava patiesā būtība un ir pietiekami dzīva identifikācija ar konkrēto lomu, tikmēr šāda, bieži vien apslēpta, dziņa ir pavisam dabiska. Tas, kas var nomierināt šo tieksmi būt īpašākam par “tiem pārējiem” un ļaut patiesi priecāties par citiem, ir apziņa, ka ikviena cilvēka sasniegumi, talanti un veiksmes ir arī manējie, jo viss ir vienas Apziņas izpausme.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.