Tiem, kuri iet apzinātu garīgās izaugsmes ceļu, interesē uzzināt, kā viss izmainās, kad beidzot atpazīta sava patiesā daba. Eksistē dažādi priekšstati, kā arī mīti, kas nedaudz ir aprakstīti agrākā rakstā. Tomēr domāju, ka ir vērtīgi sniegt ne tikai tīru redzējumu par to, kā viss ir, bet arī vairāk ieskatu individualizētās izjūtās un pārmaiņu pieredzē. Tās, protams, nevar nebūt subjektīvas, taču visticamāk universālas līdzības tomēr ir novērojamas.
Izmaiņas nebija pēkšņas, vairāku gadu garumā tika novērotas ļoti pakāpeniskas pārmaiņas uztverē un sevis izjūtā. Tomēr šajā lēzenajā apzinātības pieaugumā bija arī straujāki lēcieni, kad izmaiņas bija momentānas un krasi izjūtamas. Jāpiebilst, ka nekas nav apstājies, skaidrības pieaugums ar līdzīgu dinamiku aizvien turpina notikt arī tagad. Manā gadījumā nav īsti iespējams nosaukt kādu konkrētu punktu laika līknē, par kuru varētu teikt, ka tad notika sevis atkal-atpazīšana. Taču izcelšanas vērts ir viens atgadījums, kurš, iespējams, radīja būtiskāko apvērsienu redzējumā. Darbavietā sēžot pie datora, pēkšņi ķermenī kas iesāpējās. Tās nebija spēcīgas sāpes, pēc mirkļa jau bija izzudušas, tādām parasti uzmanību nepievērš. Taču tai pašā mirklī ieraudzīju, ka neesmu šis ķermenis – esmu visur, un šis ķermenis atrodas manī. Tas bija neatgriezeniski, identifikācija ar ķermeni no jauna nav uzradusies.
Tādējādi ir mainījusies savu robežu uztvere, respektīvi, robežu nav ne telpiskā izpratnē, ne laika ziņā. Skatos uz horizontu un zinu, ka es esmu arī tur, jeb viss, ko varu pieredzēt (ieraudzīt, saklausīt, sataustīt) atrodas manī. Ieraugot savu patieso būtību, kļūst skaidrs, ka tā neatrodas laikā, laiks atrodas tajā. Ja, piemēram, atceros, kāda bija savas dziļākās būtības sajūta bērnībā un salīdzinu to ar šo brīdi, tad saprotu, ka tā ir identiska. Dziļākajā būtībā nekādas pārmaiņas nav notikušas. Tas, kas šeit nemitīgi mainās, ir tikai virspusēja viļņošanās, kas īsto būtību nemaz neskar. Un ir brīnišķīgi to ieraudzīt, jo tad pazūd bailes no nāves, jo tiek saprasts, ka tāda nemaz nav iespējama tai dziļākajai būtībai tāpēc, ka tā nekad nav dzimusi. Paliek, protams, instinktīvas reakcijas situācijās, kurās ir apdraudējums. Tās ķermeņa saglabāšanai ir nepieciešamas.
Sākotnēji, savu robežu telpiskas neesamības uztverei sasniedzot noteiktu skaidrību, vienā brīdī, esot sabiedriskā vietā, tika pieredzētas pārsteidzošas izjūtas – cilvēki, kas atradās pat vairāku metru attālumā no manis, pēkšņi šķita esam ļoti, ļoti tuvu. Pirmā sajūta bija tāda, it kā pat pārāk tuvu. Taču ātri pieradu pie tā. Citreiz, vērojot kāda blakus esoša cilvēka ķermeņa kustības, neviļus rodas neliels izbrīns par to, kāpēc es nesajūtu attiecīgo ķermeņa kustību radītās sajūtas.
Uztveres izmaiņas kopumā ir kardinālas. Tas nav viss tas pats, kas iepriekš, tikai mīlošāk, mierpilnāk. Tā ir pilnīga pašuztveres maiņa – no personiskā, atdalītā, sīkā un baiļpilnā redzespunkta uz visur un vienmēr esošo nemainīgo Apziņu. No tā izriet arī tas, ka pavisam citādi tiek redzēts viss šajā realitātē uztveramais. Ir brīži, kad, mazāk darbīgā stāvoklī esot, pilnībā pazūd apziņa par ķermeni, šo “personu”, atstājot tikai pirmatnējās esamības mieru, absolūtu nedalāmību. Tad tiek pieredzēts svētlaimīgs stāvoklis.
Aizvien vairāk atpazīstot savu patieso, universālo dabu, kā blakusprodukts rodas prieks, beznosacījuma mīlestība pret visu, laime, miers. Tas ir kā mājās atgriešanās laime, izzūd konflikti un pretrunas. Tiek ļoti skaidri redzēts, ka ar “citiem cilvēkiem” un ne tikai cilvēkiem, esmu viens, un tas nes lielu mīlestību pret pilnīgi visu. Viss liekas mīļš un skaists. Kā minēju iepriekš, tas neizmainījās vienā dienā, un tas joprojām kļūst aizvien spilgtāks. Sākotnēji tie bija tikai epizodiski brīži, pēc kuriem tomēr atgriezās ierastāks redzējums, taču tie kļuva aizvien biežāki un ilgāki, līdz vairs nemaz nepārtraucās un kļuva tikai izteiktāki.
Fizioloģiskās sajūtās un uztverē arī tika pieredzētas izmaiņas – redze kļuva it kā skaidrāka, krāsas izteiktākas, tomēr tā skaidrība neizpaudās kā optiski izmērāms redzes asuma pieaugums, tā ir cita veida skaidrība. Arī ķermeniskajās izjūtās notika pārmaiņas, tās kļuva it kā vieglākas, citādas. Tās vairs nav “smagi materiālas”. Ķermenī – pārsvarā galvvidū, deniņos, ausīs – ik pa laikam parādījās un turpina parādīties dīvainas izjūtas, viegls spiediens, taču lielākoties patīkams.
Sākotnēji pēc savas patiesās dabas ieraudzīšanas aiz ieraduma prāts mēģināja pārņemt radušos izpratni, piesavinoties to par savu, taču šāds mēģinājums, protams, bija neveiksmīgs, jo redzēšana jau notika tieši tad, kad prāts bija apklusis, koncepti atlaisti.
Vienlaikus joprojām tiek pieredzēts stress, emocijas, sāpes, taču nekas no tā nerada ciešanas, nekas no tā nespēj aizskart dziļi un ilgstoši. Tas ir, kā būt okeānam – virsma kādreiz saviļņojas, taču tas nespēj aizskart pamatā esošo dziļo, dzīvo mieru. Ja uzrodas negatīvas emocijas, tās ļoti ātri izgaist, taču tās netiek redzētas kā kaut kas nevēlams, no kā būtu jāatbrīvojas. Tās uzliesmo un izgaist, neatstājot pēdas.
Kamēr saglabājas šī cilvēciskā forma, tikmēr arī rakstura iezīmes paliek. Tādējādi ārēji var šķist, ka šādā cilvēkā ir personība, lai gan tā drīzāk ir tukša čaula, kura sevi redz, kā visuresošo Apziņu, kurā parādās šāda forma. Rakstura iezīmes, īpatnības, protams, var mainīties, tās arī kļūst it kā maigākas. Saglabājas arī tendences, ieradumi. Tomēr tā ir drīzāk inerce. Ja rodas kādi jauni ieradumi, tad tādiem piemīt pavisam nekonfliktējoša daba.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.