Vispirms jāmin, ka vienīgais iemesls ciešanu pieredzēšanai ir savas patiesās dabas neredzēšana. Ja kāds tic, ka ir persona, parādās daudzveidīgas ciešanas. Kad tiek ieraudzīts, ka esmu visuresošā, mūžīgā Apziņa, kas sevī pieredz šo niecīgo personu, nekādas dzīves problēmas nespēj satricināt to mieru, kurš pavada visus pieredzējumus. Sāpes joprojām tiek pieredzētas, taču tās vairs nenes ciešanas.
Tomēr relatīvā līmenī mēs bieži redzam, ka ir cilvēki, kas šķietami paši brīvprātīgi savu uzmanību vērš uz lietām, kas tiem sagādā ciešanas, pieķeras un neatlaiž domas un sajūtas, kas tiem liek justies slikti. Šādos gadījumos nevar īsti apgalvot, ka tā ir viņu izvēle, jo, lai gan mums šķiet, ka mēs paši izvēlamies, kam pievērst uzmanību, kādām domām noticēt, tas tomēr nav tik vienkārši. Vairums cilvēkiem lielākā daļa reakciju dažādās situācijas izriet no jau eksistējošiem uzvedības modeļiem un prātā dziļi iesakņotām tendencēm. Šīs tendences atspoguļo tās pieredzes, kuras konkrētajai Apziņas šķautnei (t.i. personai) ir jāpiedzīvo.
Ko iespējams darīt, lai pārtrauktu šīs tendences? Tām gluži vienkārši ir jātiek izsmeltām, izdzīvotām. Parasti, ja kāds pieredz šādu fokusēšanos uz to, kas tam rada ciešanas, taču vienlaikus pats to neredz un nejūt, ka kaut kam sevī būtu jāmainās, tad attiecīgajā brīdī nekas nav darāms. Tam vienkārši ir sevi jāizsmeļ. Tajā brīdī, kad konkrētā individualizētā apziņa ierauga to, ka tas ir bijis viņa/viņas paša prāta stāvoklis, kas nesis tik daudz ciešanu, un sāk ilgoties pēc pārmaiņām, tad to var uzskatīt par skaidru simptomu tam, ka konkrētā tendence ir sevi izsmēlusi.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.