J: Vai atmošanās ir iespējama arī pēkšņi, kā to apraksta, piemēram, Ekharts Tolle, vai arī tas nav iespējams, kamēr nav notikusi pakāpeniska atbrīvošanās no ilūzijām, kurās sakņojas ciešanas?
Kaut arī pēkšņa atmošanās nav mana pieredze, taču, spriežot pēc daudzajiem atmošanās stāstiem, kas ir dzirdēti, tas var būt divējādi – pakāpeniski, aizvien vairāk atbrīvojoties no maldīgās identifikācijas ar personu un prāta uzslāņojumiem, vai pēkšņi. Ekharta Tolles atmošanās tiešām ir labi zināms piemērs krasām, pēkšņām pārmaiņām. Tam stāstam gan ir turpinājums – pēc atmošanās pāris gadus viņš atradās šai realitātei visai neadekvātā stāvoklī, jeb “2 gadus nosēdēja parkā uz soliņa”.
Atbilstoši manai izpratnei, individualizētajai apziņai ir nepieciešams laiks integrācijai “jaunajam” redzējumam. Un šī integrācija, acīmredzot, var notikt pirms atmošanās, daļēji pirms un daļēji pēc vai arī pēc tam, kā Ekharta Tolles gadījumā. Ja šī integrācija nav notikusi vai ir notikusi minimāli pirms patiesības ieraudzīšanas, tad pārmaiņu brīdis ir radikāls un var izsaukt līdzšinējās pasaules uztveres pilnīgu sabrukumu, kas prātu padara funkcionēt nespējīgu šajā realitātē. Tad, acīmredzot, ir nepieciešams laiks līdz konkrētā Apziņas individualizētā forma, prāts pielāgojas un atgūst spēju piedalīties šai “spēlē” atbilstoši tās noteikumiem, bet nu jau sevi apzinošā stāvoklī.
Visticamāk tomēr ikviena atmošanās ir savā būtībā pēkšņa, taču bieži tas neatgriezeniskais sevis atpazīšanas mirklis netiek pieredzēts kā ļoti radikāls tāpēc, ka pirms tam jau ir notikusi integrācija pārpersoniskajam redzējumam, ievērojama prāta uzslāņojumu noārdīšanās. Tādējādi rodas pakāpeniskuma iespaids.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.