Ne vienmēr pēc atmošanās uzreiz seko savas lomas, jeb sava šīs dzīves tēla un tā izpausmju transformācija. Tas, kas notiek neizbēgami, ir identificēšanās pārtraukšanās ar šo lomu. Taču tas ir pilnīgi iespējams, ka vismaz kādu laiku ne darbības veidos, saskarsmē, ne arī personas raksturīpašībās, nosliecēs nenotiek redzamas pārmaiņas, saglabājas agrākās tendences, kas varbūt nešķiet pārāk tīkamas. Tomēr visticamāk ar laiku kādas pārmaiņas parādīsies, jo “jaunais” redzējums nevar palikt pilnīgi apslēpts. Līdz ar zemapziņā ierakstīto ideju un noglabāto emociju pakāpenisku atbrīvošanos, individualizētās apziņas redzējuma skaidrība pieaug un tās izpausmes pamazām kļūst aizvien mazāk ietekmētas no visiem šiem uzslāņojumiem. Tas, savukārt, nevar neietekmēt attiecības ar apkārtējiem un dažādas izvēles, kas ikdienā tiek nemitīgi pieņemtas, kaut arī ir ļoti iespējams, ka kaut kādi dzīves aspekti paliek nemainīgi visu mūžu, piemēram, nodarbošanās, vaļasprieki vai izteiktas raksturiezīmes, kas nav balstītas bailēs vai citās destruktīvās emocijās.
Līdzīgi ir arī ar mīlestību un līdzjūtību pret visu, kas pēc atmošanās atklājas pamazām. Kamēr vēl ir pietiekami daudz pagātnes ideju, emociju “uzslāņojumu”, kas ietekmē mūsu redzējumu, var būt tā, ka mīlestība un līdzjūtība pret visu uzreiz nerodas. Es pieredzēju, ka sākotnēji es tās īpaši nejutu, un tās atklājās tikai pamazām. Turklāt tad kādu laiku tās vēl svārstījās. Vienā brīdī uzrodas tik liela mīlestība, līdzjūtība pret visu, ka raudāt gribas. Citā brīdī tas ir noplacis un kļuvis mazāk aktīvs. Tā kā atmošanās procesi turpinās, un visticamāk nebeigsies, kamēr vien būs šī forma, tad arī šie atmošanās blakusprodukti – mīlestība un līdzjūtība pret visu – kļūst izteiktāki un nostabilizējas tikai pamazām. Mīlestības un līdzjūtības pret visu trūkums vien neliecina vēl par atmošanās neesamību, jo var paiet pat vairāki gadi līdz notiek tālāka redzējuma “attīrīšanās” un nostabilizēšanās.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.