Vecākiem bērnu pasaules uztveres veidošanā, protams, ir ļoti liela loma. Taču tas, ka konkrētā individualizētā apziņa izpaužas tādā formā tieši šajā pasaulē, šajā sociālajā, ekonomiskajā un kultūras vidē, nav nejaušība. Tas, kas pārmiesojas un ienāk šajā pasaulē ar konkrētu formu ir domformu, spēcīgāko iezīmju un tendenču apvienojumi, kam jātiek izpaustiem vai pieredzētiem. Attiecīgi tie “ienāk” tādos apstākļos, kur tas var notikt.
Bērns nepiedzimst kā balta lapa. Sākotnēji, pavisam mazā vecumā, kamēr vēl nav radusies nekāda konceptuāla izpratne par realitāti un domājošais, analītiskais prāts attiecīgi vēl nav aktīvs, rīcība tiek balstīta uz instinktiem. Tad, gluži tāpat kā tas ir ar dzīvniekiem, mums var šķist, ka bērns ir apskaidrots un redz visu tīri un skaidri tā, kā tas ir. Savā ziņā šis redzējums ir tuvāk apskaidrībai, nekā vairumam pieaugušo, jo tas ir pilnīgas apzinātības stāvoklis. Šādā stāvoklī vēl tiek pieredzēts viss tieši, bez prāta radītiem uzslāņojumiem atšķirībā no vairuma pieaugušo, kuri dzīvo lielākoties savā konceptuālajā prātā. Tomēr, to vēl nevar uzskatīt par atmodušos stāvokli, jo, lai gan vēl nav izveidojusies identifikācija ar sevi kā personu, viņi (mazi bērni un dzīvnieki) vēl neapzinās, ka viņi ir visuresošā, mūžīgā Apziņa.
Līdz ar ideju veidošanos bērnam par sevi un šo pasauli kādā brīdī, agrāk vai vēlāk, sāk izpausties arī tāds redzējums, kas nevar būt veidojies tikai esošo apstākļu ietekmē. Bieži vien gan attiecīgā individualizētā apziņa arī nokļūst tādos apstākļos, kas it kā apstiprina un no jauna aktualizē tās tendences, kurām jātiek izpaustām, lai tās tiktu atbrīvotas. Attiecīgi, lai gan it kā var būt redzama tieša sakarība starp konkrēto cilvēka noslieci uztverē, domāšanā ar, piemēram, to kādas audzināšanas metodes pielietoja vecāki, bieži vien šādi apstākļi ir “izvēlēti”, lai jau esošs konkrētais domformu, noslieču apvienojums varētu tikt izspēlēts.
Tādējādi, nav iespējams bērnu pilnībā pasargāt no šajā realitātē valdošajām priekšstatu sistēmām, jo pati ienākšana šādā realitātē vien liecina par to, ka tā ir jāpieredz. Līdz zināmam vecumam vecāki var mēģināt aizkavēt vai mazināt to ietekmi gan iespēju robežās rūpīgi izvēloties, ko bērns pieredz “ārpasaulē” (piemēram, konkrētā bērnudārza, skolas, ārpusskolas nodarbību izvēle), gan pašiem rīkojoties un izrādot tādu attieksmi, kas atspoguļo brīvību no ierobežojošām uzskatu sistēmām. Tomēr arī tas, ka bērnam ir tādi vecāki, kas jūt nepieciešamību apzināti un aktīvi īstenot darbības, lai mazinātu maldinošu ideju un uzskatu bezierunu pieņemšanu, gluži vienkārši norāda, ka attiecīgajai individualizētajai apziņai ir jāpieredz šādi it kā atviegloti apstākļi. Vienlaikus arī, ja ir vecāki, kuri nejūt šādu nepieciešamību, tas nozīmē, ka konkrētajam indivīdam savukārt jāpieredz citādi apstākļi, lai varētu īstenoties sapņa scenārijs. Tāpēc absolūtā izpratnē nav nepareizas rīcības, neatkarīgi no tā, vai vecāki jūt šādu vajadzību vai nē, jo sapnim jāizpaužas tā, kā tam jāizpaužas.
Neuzspiestas un brīvas sarunas ar bērnu par dziļākajiem esamības jautājumiem nekad nevar nākt par sliktu. Tomēr jāatceras nepieļaut to pašu kļūdu, ko praktizē tradicionālā izglītības sistēma – neuzspiest jau gatavas idejas. Tā vietā aicināt paskatīties uz visu citādāk, plašāk un iemācīties atšķirt savu tiešo pieredzējumu no jau esošām, pieņemtām idejām un priekšstatiem.
Ja bērnam ir aktīva interese par šiem jautājumiem un vēlme iedziļināties, tad var tikt īstenota līdzīga pieeja kā pieaugušajiem – praktizēt apzinātību, veicināt izpratni/līdzjūtību diendienā, kā arī veikt sava tiešā pieredzējuma izvērtēšanu, lai ieraudzītu uztveres radīto ilūziju un pamanītu brīdi, kurā tiešs pieredzējums kļūst par prāta interpretāciju. Vecāki, pašiem vienlaikus praktizējot, var ierosināt bērnam palūkoties uz kaut ko noteiktā veidā un mēģināt rast atbildes sevī pašā. Tam visam ir jābūt pietiekami dabiski un plūstoši, ievītam ikdienas ritmā un tā, lai tā vienmēr ir bērna brīva izvēle pievienoties vai nē. Tomēr nekas nav labāks par to, ka vecāki paši ar savu uzvedību demonstrē izpratni par realitātes un “es” dabu, kas, protams, nebūt nav vienkārši.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.