Es nezinu, vai būt tur, kur esmu, ja sākotnēji prātā nebūtu notikusi konceptualizācija par apskaidrību un ceļu uz to. Ļoti iespējams, nebūtu iespējams saprast, kurā virzienā patiesība ir jāmeklē. Protams, idejas nekad nevar būt TAS. Tomēr tās kalpo virziena norādīšanai. Mani vadīja liela mērķtiecība un apņemšanās tieši tādēļ, ka man bija pietiekami laba intelektuāla izpratne par to, kas būtu darāms, un tādēļ, ka jutu, ka patiesība ir tajā virzienā.
Manā pieredzē intelektuālai izpratnei, jeb idejām, vismaz rietumniekiem ir diezgan liela nozīme, lai varētu notikt tālāki atmošanās procesi un dažādas tiešās pieredzes. Arī man tā bija būtiska daļa sevis atkal-atpazīšanas procesā.
Prātam, protams, ļoti patīk sastrukturizēt un sakārtot pēc kāda loģikas principa visu, ko tas pieredz vai uzzina pastarpināti. Citkārt tas traucē pieredzēt realitāti tieši un pilnīgi apzināti. Tomēr šajā gadījumā nemaz nav slikti ļauties un izveidot vismaz aptuvenu intelektuālu izpratni, ja tas novērš tālāku domu aktivitāti – spekulācijas un izdomu par to, kas ir garīgā atmošanās.
Neraugoties uz to, koncepcijas un idejas var būt arī šķērslis, ja tās ir pārmēru maldinošas. Un beigu beigās visas idejas ir jāatmet, lai varētu ieraudzīt patiesību. Tā ir prāta padošanās. Tomēr ceļā uz to intelektuāla izpratne var būt noderīgs rīks.
Idejas par apskaidrību var būt gan ceļrādis, gan šķērslis.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.