Ja izvērtējam to racionāli, ar prātu, tad šāds teiciens varētu šķist pavisam nepamatots. Kādēļ gan, lai viss notiktu uz labu? Mēs taču redzam, ka nereti mēdz cilvēkiem notikt tā, ka dzīve (apstākļi, attiecības, attieksme pret eksistenci) ar laiku pasliktinās un līdz pat dzīves beigām tā var nekļūt labāka. Tādā gaismā raugoties uz šo teicienu, tas tiešām varētu izskatīties tikai kā tāds mierinājums, psiholoģisks mehānisms kā tikt pāri grūtībām, iestāstot sev un citiem, ka galu galā kaut kādā brīdī viss kļūs labāks un arī tie atgadījumi, kas ir šķietami nelāgi, tomēr kaut kādā veidā sniedz ieguldījumu gaišās nākotnes atnākšanai.
Tomēr šādai drūmai perspektīvai nav pamata. Tā kā mēs jau esam un vienmēr esam bijuši mūžīgā, svētlaimīgā, visuresošā Apziņa, Esamība vai Dievs, tad, kaut arī šobrīd esam šķietami pazaudējušies savās īslaicīgajās lomās, dziļumā mūsos tomēr ir saglabājusies apziņa par to, ka viss īstenībā ir labi, ka ar mums fundamentāli nekas slikts nevar notikt, ka mēs esam mūžīgi. Mēs iekšēji zinām, ka viss tik tiešām kļūst tikai aizvien labāks, jo tā izspēlējas šīs realitātes evolucionārais aspekts – individualizētās apziņas šķautnes, izspēlējot visdažādākās pieredzes un lomas, pamazām atkal-atpazīst sevi kā Apziņu. Un šis sevis atkal-atpazīšanas process ir saistīts ar mīlestības, miera un laimes izjūtas pieaugumu. Tā ir tuvošanās mūsu īstajām mājām.
Arī aplūkojot konkrētus dzīves notikumus, par kuriem varētu teikt, ka tā ir neveiksme, raugoties no lielāka mēroga, ir piemērojams šis teiciens “Viss notiek uz labu”, jo visas pieredzes, visi piedzīvojumi katrai individualizētajai šķautnei ir tieši tādi, lai tiktu realizētas tendences, scenārijs, kas šajā grandiozajā sapnī iecerēts, un rezultātā pamazām konkrētais skatupunkts kļūtu aizvien plašāks un, mazinoties duālajai uztverei, tuvinātos pirmatnējam mieram.
Raugoties no absolūtās perspektīvas, nekas nevar notikt nepareizi, neeksistē neveiksmes, kļūdas. Apziņa, kas ir viss, kas ir, izspēlē sevī šo grandiozo teātri, neskaitāmās perspektīvas. Tā kā eksistē tikai Apziņa, arī tad, kad tā it kā ir pieņēmusi iluzoru skatījumu caur dažādiem skatupunktiem un sevī izspēlē visdažādākās drāmas un “neizdošanās”, tad idejām “pareizs”, “nepareizs” nav nozīmes. Ir tikai tas, kas ir. Un tas, kas ir, savā būtībā ir vienmēr perfekts, piepildīts sevī. Miers, laime, mīlestība ir mūsu patiesā būtība.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.