Dažkārt mums ir jāizvēlās, vai būt pilnīgi atklātam, taču tādā veidā sāpināt otru, vai arī būt ne līdz galam patiesam, toties atbalstošam. Nereti ir tā, ka, ja mēs teiktu patiešām to, ko jūtam, tas sāpinātu otru. Ko darīt tādās situācijās?
Būt vienmēr pilnīgi atklātam tikai principiālas vai kādas morālas nostājas dēļ nav vismīlošākā un līdzjūtīgākā pieeja. Kopumā būt atklātam un godīgam ir lieliski, tas ir atbrīvojoši un bieži vien dzīvi padara visiem daudz vienkāršāku.
Tomēr mēs neesam roboti, kas būtu ieprogrammēti vienmēr izteikt tikai faktus (kas tādi ir tikai mūsu individuālajā realitātē). Mēs izjūtam mīlestību, līdzjūtību pret citiem, mēs spējam būt empātiski. Mēs redzam, kā mūsu vārdi spēj ietekmēt otru cilvēku. Tādējādi ir situācijas, kurās būt atklātam nav adekvāti. Piemēram, situācijās, kurās jūtam, ka nav lielu cerību kādai lietai izdoties, taču otrs cilvēks grasās to īstenot jebkurā gadījumā un viņam/ai noderētu kādi iedrošinoši vārdi. Šeit arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kā noteikt, kad ir labāk būt atklātam (un sāpināt, to sakot) un kad teikt kaut ko, kam pats īsti līdz galam netici, taču saki to tāpat, jo tas mierina vai uzlabo otra cilvēka noskaņojumu.
Kad mēs jūtam, ka otrs cilvēks ir apņēmies kaut ko darīt vai jau to dara (jo acīmredzot viņam/ai ir jāgūst konkrētā pieredze), neatkarīgi no tā, ko mēs teiktu par to, tad tas ir bezjēdzīgi teikt, ka “man konkrētā ideja nešķiet laba” vai “tev nav tik liels talants, kā tev pašam šķiet”. Tas ir lieki šādā situācijā sāpināt otru. Kad lidmašīna ir jau gaisā, kāda jēga ir teikt, ka neuzticies pilota profesionalitātei?
Un tad ir situācijas, kurās jūtam, ka mūsu patiesie, taču sāpinošie vārdi tiešām varētu būt produktīvi (produktīvi tādā nozīmē, ka tie varētu nest kādu labvēlīgu iznākumu konkrētajam cilvēkam vai sabiedrībai kopumā). Tad visticamāk ir vērts to teikt. Protams, to dzirdot, otrs cilvēks no sākuma nebūs par to priecīgs, un nekad nav viegli būt ziņnesim, kurš atnes sliktas ziņas, tomēr, ja mēs varam ar to pienest kādu lielāku vērtību, tad būt atklātam ir vismīlošākā un vislīdzjūtīgākā rīcība šāda veida situācijā.
Lai noteiktu, kad teikt sāpinošos taču atklātos vārdus un kad tas būtu lieki, jāattīsta iekšējā sajušana. Vaicā sev: “Vai cilvēks, ar ko sarunājos, patiešām vēlas dzirdēt manu skatījumu? Vai viņš/viņa patiešām iegūs ko vērtīgu, to dzirdot? Vai tas ir nepieciešams?” Ja tas ir bezjēdzīgi un šī sāpinošā redzējuma izteikšana nedotu nekādu lielāku vērtību, nesaki to.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.