Patiesībā, tas nav ne viens, ne otrs, taču varētu teikt, ka savā ziņā apskaidrība ietver gan ceļa, gan galamērķa aspektus.
Tas nav gluži pareizi teikt, ka tas ir ceļš, jo nav neviena, kas būtu ceļā, neviena, kas pārvietojas no viena punkta uz nākamo, pamazām evolucionējot.
Tomēr kamēr ir ticība sev kā personai, kā cilvēkam, mēs to tā pieredzam. Taču tas ir tikai līdz brīdim, kad notiek atmoda. Kad tiek ieraudzīta sava patiesā daba, tiek redzēts, ka esmu pāri laikam, pāri jebkurām izmaiņām, mūžīgi TAS. Neraugoties uz to, pat pēc tam, kad tas tiek ieraudzīts, redzējuma skaidrība vēl tikai turpina pieaugt. Un šeit izpaužas tas šķietami nebeidzamā ceļa aspekts.
Taču apskaidrībā ir arī kaut kas no galamērķa. Tiklīdz mēs ieraugām mūsu patieso būtību, savā ziņā mēs esam “atgriezušies mājās” pēc tam, kad bijām “apmaldījušies” šī sapņa scenārijā. Kaut arī redzējums kļūst aizvien skaidrāks, ir nešaubīga zināšana par to, kas es esmu. Attiecīgi var teikt, ka ir notikusi “atgriešanās”.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.