J: Kad sapratu, ka “Nekā nav, viss ir tikai sapnis”, pārņēma ļoti dziļa nedrošības sajūta. Pavērās bezdibenis, šausmīgas bailes, ka viss ir tikai ilūzija. Bija arī dažas panikas lēkmes un pēc tam vairākus mēnešus depresija, jo nekam taču nav nozīmes. Tagad jūtos stipri labāk un stabilitāte ir daļēji atgūta, taču reizē saglabājās bailes nodoties meditācijai un pašizziņai. Bailes, ka atkal nonākšu tajā pašā stāvoklī. Vienlaikus lasīju skumju stāstu par psiholoģiskām problēmām pēc Vipassana meditāciju retrīta. Kur lai gūst drošu pamatu šādā pārejas posmā, kad vecā realitāte vairs nav piemērota, bet jaunā vēl nav redzama, sajūtama?
Stundām garas meditācijas un pilnīga nekomunicēšana dienām ilgi var būt piemērota tikai tādam, kas ir jau pats pietiekami ilgstoši praktizējis meditāciju un turklāt ir sasniedzis tādu garīgo briedumu, ka tiecas pazaudēt pēdējo pieķeršanos un identifikāciju ar ego. Ja cilvēks vēlas gūt tikai meditācijas blakusproduktus (miers, nosvērtība, radošums utml.), nevis atbrīvoties no pēdējām “programmas” paliekām, atsakoties no identifikācijas ar personu, šādi intensīvi un dažkārt pret sevi vardarbīgi pasākumi atsevišķos gadījumos var būt bīstami. It sevišķi, ja ir kāda nosliece uz psiholoģiskām problēmām.
Prāts ir programma – kāda loma, kādas situācijas jāspēlē, kas jāpieredz. Tikai tad, kad jau lielā mērā šī programma ir izspēlēta, sāk atklāties mūsu patiesā, absolūti mierpilnā daba. Ja tā vēl nav tikusi izsmelta pietiekami un vardarbīgi tiek mēģināts no tās atsacīties, tas nevis sniedz atmodu, bet gan rada šīs programmas jeb prāta bojājumus, kas savukārt var novest pie mentālām problēmām.
Pret sevi vardarbīgam nekad nevajag būt, tas nesniegs labus rezultātus. Šajā aspektā arī slēpjas atbilde uz to, kā zināt, kad tiek pārspīlēts un riskēts ar prāta “nobrukšanu” un kad bailes ir sagaidāma prāta pretestība un tās jāpārvar. Piemēram, ja cilvēkā ir izteiktas ilgas pēc patiesības, pēc “mājām”, ir apnicis būt personai, nav nekādu citu izteiktu vēlmju, ko gribētos dzīvē izdarīt, taču meditējot uznāk bailes, šādā gadījumā varētu teikt, ka šīs bailes ir ierastā, “normālā” prāta pretesība un tās ar padošanos, paļāvību uz Augstāko ir jāpārvar.
Taču, ja cilvēks meditē tikai tāpēc, lai gūtu mieru, laimi šīs dzīves ietvaros, un neizjūt tiekšanos uz absolūto patiesību, vēl izteikti vēlas izpausties kā indivīds, tad, ja šāds cilvēks izjūt izteiktas bailes meditācijas vai pašizziņas laikā, es ieteiktu pagaidām praktizēt mērenāku un īsāku meditāciju – tādu, kas nomierina prātu, taču neko vairāk – un izdzīvot visu to, ko vēl ir vēlme izdzīvot šajā dzīvē.
Savā ziņā šis process noregulējas pats – brīdī, kad šīs ilgas pēc patiesības ir kļuvušas pietiekami intensīvas, šīs bailes tiks pārvarētas pietiekami dabiski, bez vardarbības pret sevi.
Tas, kas var sniegt lielāku drošības sajūtu šajā posmā, var būt klausīšanās atmodušos būtņu stāstos. Tas ir iedvesmas un iedrošinājuma avots. Vienlaikus, klausoties šādās būtnēs, notiek transmisija un procesi mūsos, kurus pat neapzināmies un kas tuvina atmodai. Nozīmīga ir arī paļāvība, vēršanās domās pie tās realizētās būtnes, kas šķiet visstuvākā.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.