“Es” neesamību labi izsaka angļu valodā vārds selflessness. Tas nozīmē, ka nav tādas pirmās personas – ne kāds augstākais, ne zemākais “es”. Ir tikai Esamība, Apziņa, Dievs. Ir tikai tas, kas ir viss. Un tur vairs nevar būt nekāda “es”, jo tam nozīme ir tikai duālā realitātē, kur ir kaut kas, kas nav “es”.
Šajā realitātē iebūvēto tendenču vai “programmas” dēļ mēs pieredzam duālu perspektīvu. Tas ir tas, no kā šis sapnis, šī pasaule sastāv – ierobežotas perspektīvas, kas tic, ka tās ir noteikti personāži un atbilstoši tiem spēlē savas lomas.
Ja ikviens no mums varētu viegli ieraudzīt, kas mēs esam, daudzas no pieredzēm, ko piedzīvojam šobrīd, nevarētu notikt. Tādēļ ir šis “mehānisms”, kas satur kopā šo realitāti vai sapni, neļaujot sapņa tēliem ieraudzīt to, kas tie patiesībā ir, pirms izspēlēta sava loma.
Šī pretestība ieraudzīt mūsu patieso dabu izpaužas tādā veidā, ka mūsu uzmanība kā ar magnētu tiek piesaistīta ārējām pieredzēm, fenomenālajai pasaulei, un tas ir grūti atgriezt uzmanību atpakaļ tās avotā. Šī nemitīgā uzmanības vēršana uz “ārpusi” neļauj ieraudzīt to, ka arī ideja par sevi kā noteiktu cilvēku ir daļa no tā “ārējā”, no fenomenālās pasaules.
Tomēr līdz ar šo tendenču vai scenāriju izsmelšanu, pretestība ieraudzīt “es” neesamību samazinās, un pavisam dabiski mēs sākam aizvien vairāk un biežāk piedzīvot patiesības uzplaiksnījumus līdz brīdim, kad šī redzēšana vairs nepāriet un izbeidzas atgriešanās duālā uztverē.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.