J: Es ilgstoši mēģinu rast atbildi, izskaidrojumu kādam bērnības notikumam, kurā cietu no tuva cilvēka nepieņemamas rīcības, kurš to turklāt neatceras. Es to nevaru aizmirst, mani vajā domas par to un psihoterapeiti man nevar palīdzēt. Kā izprast un attiekties pret šo traumatisko pagātnes notikumu bērnībā?
Cilvēku uzvedību no psiholoģijas viedokļa izskaidrot ir visai vienkārši, jo lielākoties rīcības modeļi un to cēloņi ir līdzīgi. Šāda izpratne var sniegt zināmu mierinājumu. Tomēr gadījumos, kad ir bijis dziļi traumējošs atgadījums, racionāli izskaidrojumi nespēj neko daudz līdzēt, tie nevar izdzēst tos traucējošos “ierakstus”, kas ir izveidojušies un iesakņojušies.
Es aicinu tevi paskatīties uz to visu šādā veidā:
Ko mēs patiesībā zinām par “pagātni”? Viss, par ko tu, Apziņa, patiešām vari būt droša, ir tas, ka tu ESI, un vienmēr ŠEIT. Neatstāj to tikai kā konceptu, patiešām paskaties.
Tik tiešām ir tikai tagadne, kurā Apziņa pieredz šīs fenomenālās pasaules svārstīšanos, nemitīgu vibrēšanu. Taču tu vienmēr es tagad, kaut arī tas, ko tu pieredzi, atrodas nemitīgā mainībā, nekad nebeidz viļņoties.
Tad kas īsti ir tās atmiņas par šo bērnības notikumu? Atmiņas ir tikai domas, kas atkārtojas, tās nav fakts vai pierādījums kādam reālam notikumam. Turklāt tās pašas nemitīgi transformējas, nestāv uz vietas. Ir pat ļoti iespējams, ka šīs atmiņas par konkrēto notikumu jau ir būtiski deformējušās.
Bet tad kurš zina, kas un kā patiesībā notika? Neviens nezina tāpēc, ka tas nav nekāds fakts. Tas ir tikai tagadnē, kurā tas tev kaut ko nozīmē. Šim cilvēkam, kurš nodarīja pāri, šāds notikums nemaz neeksistē. Nav tādas objektīvas realitātes. Mēs katrs pieredzam savu pasauli. Tāpēc tam nav nekādas saistības ar šo tavu tuvo cilvēku. Tu izšķied savu laiku, cenšoties atrast taisnību, “patiesību”. Šī pasaule nav nekas vairāk kā vibrējošas, peldošas parādības, kas vienmēr tiek pieredzētas tagad. Ik mirkli pasaule tiek pamesta un radīta no jauna. Tu to vari pats novērot – mēs dažkārt pieredzam dabiska meditatīva stāvokļa mirkļus, kad pasaule un “es” ir pārtraukuši eksistēt, vai arī kad tu ļoti koncentrējies uz kaut ko un aizmirsti par “es”, personu, kura it kā ir tā, kas to dara.
Šīs atmiņas ir tikai domas, kas tiek uzradītas no jauna katru reizi, kad tu tām pievērs uzmanību. Tas, kam mēs pievēršam uzmanību, aug. Šim notikumam nav realitātes, tas bija sapnis, tāpat kā jebkas cits šajā fenomenālajā pasaulē, kas parādās un izzūd. Bez iemesla. Tā ir Apziņa, kas sapņo šo dīvaino pasauli.
Un tu, Apziņa, vari izvēlēties pārtraukt ļaut šim “pagātnes notikumam” uzrasties tavā realitātē atkal un atkal. Neaudzē to, pievēršot tam uzmanību, analizējot, domājot par to, runājot par to, jo tas ir nekas. Kaut arī tas ir nekas, šis nekas var radīt ļoti reālas ciešanas, ja tu tam tici, tādēļ atmet to, skaties tam cauri, ieraugi to, kas tas patiesībā ir. Tā ir tikai parādība, kas tiek atkārtoti izspēlēta tavā prātā, tai nav savas realitātes vai nozīmes. Ja tu vēlies, vari praktizēt to meditācijā – vērs savu uzmanību uz sāpēm, ko šis tā saucamais notikums ir radījis un uz atmiņām par to, mēģini redzēt tam cauri. Mēģini ieraudzīt, no kā tas ir veidots (no nekā, tikai Apziņa), kur tas paliek, kad tu par to aizmirsti vai pārtrauc tam pievērst uzmanību (tas vienkārši vairs neeksistē).
Te varētu rasties jautājums – bet kāpēc tad tas atgriežas? Varētu teikt, ka šāda veida pieredzes prātā atstāj pēdas, rada spēcīgu domformu, kas šķietami dzīvo pati par sevi un nāk neaicināta. Tava tēla scenārijs ietvēra gan sākotnējo pieredzi, gan to, ka tā tiek prātā atkārtoti atdzīvināta un par to tiek daudz domāts. Tas, ka tu par to vaicā un vēlies izzināt jau citā līmenī (nevis vairs tikai no psiholoģiskā viedokļa), varētu būt pazīme tam, ka tu esi gatavs to nomest, ka šī pieredze ir izsmelta.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.