Ir apskaidrotie, kas turpina pielūgt savu Skolotāju vai arī “Dievišķo” (no angļu val. Divine). Vai tad tas neuzrāda vēl duālu uztveri? Un ar ko termins “Dievišķais” atšķiras no Radītāja, Apziņas, ja atšķiras?
Termins “Dievišķais” ir tas pats ne-es stāvoklis (kas patiesībā nav stāvoklis), tā pati Apziņa, Dievs vai Radītājs. Tomēr atšķirība ir tāda, ka šis vārds sevī ietver pielūgsmes aspektu, ne tā kā termins “Apziņa”, kas ir diezgan neitrāls, bez-emocionāls. Šī pielūgsme sevī ietver arī pilnīgas padošanās attieksmi, kas ir ļoti būtiska garīgās atmošanās procesā.
Kāpēc dažas atmodušās būtnes uztur šo pielūgšanas attieksmi, kas it kā ietver un norāda uz duālu pasaules uztveri? Apskaidrotie zina, ka to patiesā daba ir tas pats Dievišķais vai to Skolotājs un ka nav nekādas nošķirtības no tā. Apziņa konkrētajā formā apzinās, ka tā ir Apziņa, kas pielūdz Apziņu. Tomēr ir tādi atmodušies, kas dažkārt izvēlas saglabāt šo pielūgsmes aspektu tāpēc, ka, kamēr vien mums ir savs individuālais veidols (konkrētais cilvēks, persona, ko pieredzam), tikmēr joprojām pieredzam šo realitāti, kurā tiek izspēlēta dualitāte, un tas sniedz milzīgu baudījumu turpināt izspēlēt šīs mīlošās un pielūdzošās attiecības, kaut arī tiek redzēts, ka esmu viens ar visu. Galu galā tas tiek minēts kā “iemesls” jeb “jēga” tam, kāpēc Apziņa vispār sevī izspēlē šīs paslēpes, duālo redzējumu – lai pieredzētu sevi, lai būtu šī attiecību berze, kura ir svētlaimīga, ja pieredzētājs zina, kas ir viņa patiesā būtība, un lai piedzīvotu svētlaimīgo atgriešanos mājās, atceroties sevi kā mūžīgo Apziņu.
Šādas pielūgšanas attieksmes uzturēšana var vienlaikus palīdzēt arī novērst iespējamību, ka ego kļūst atkal spēcīgāks, piesavinoties garīgo atklāsmi kā savu sasniegumu. Tas gan var notikt tikai vēl pietiekami agrīnā atmošanās stadijā.
Šajā jautājumā nav “pareizi” vai “nepareizi”. Ja ir tieksme turpināt izspēlēt pielūdzošas attiecības (pielūdzot Dievišķo vai savu Skolotāju), tad tam tā jāīstenojas. Tiem, kuriem garīgās atmošanās ceļā vairāk nosliece ir bijusi vai ir uz izpratni, skaidru pieredzēšanu, nevis pielūgšanu un padošanos, visticamāk arī nebūs izteikta šī pielūgšanas aspekta, kam arī nav ne vainas. Un tomēr garīgās atmošanās ceļā kaut kādā mērā ir ieteicamas abas šīs puses – gan pilnīga paļāvība Skolotājam vai Augstākajam, gan izpratne, skaidra ieraudzīšana caur sevis izpēti.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.