Ir kāds atāls radinieks, kas ļoti cieš. Es viņam centos dot padomus, taču viņš tos noraida, sakot, ka tie nestrādā, ka viņam nav vajadzīgi jauni padomi. Tomēr esmu pārliecināts, ka es viņam varētu palīdzēt, ja tikai viņš ieklausītos. Tā kā viņš ir atāls radinieks, nevēlos būt pārāk uzmācīgs, taču, no otras puses, mana sirdsapziņa neliek man mieru. Ja nu mana pasivitāte ir pie vainas tam, ka viņa ciešanas turpinās?
Mēs nevaram atrisināt visas pasaules bēdas. Dažkārt cilvēkiem ir jāiziet cauri viņu pašu procesiem, pašu ciešanām, kaut arī, no ārpuses raugoties, varētu šķist: “Cik muļķīgi! To taču varētu novērst, ja tikai viņš/viņa darītu X vai Y.” Tas, protams, ir labi piedāvāt savu palīdzību vai padomu (ja no otra cilvēka ir atvērtība to dzirdēt), taču tas arī ir viss, ko vari darīt. Tu nevari dzīvot viņa dzīvi vai likt viņam rīkoties tā, kā uzskati par pareizu. Ja esi pārliecināts, ka tavas norādes bija skaidras un tika dzirdētas, tad atkārtoti tāda pati pieeja diez vai dos citu rezultātu. Tas drīzāk izraisīs to, ka šis cilvēks no tevis turpmāk izvairīsies.
Tu vari palīdzēt tikai tiem, kas aktīvi to vēlas vai tam ir atvērti. Ja tā nav, neizšķied savu (un citu) laiku. Tu redzi cilvēku nedienas un ciešanas kā kaut ko tādu, kam vienmēr jātiek salabotam, taču tas tā nav. Protams, neviens neteiks, ka viņš/viņa vēlas ciest, taču dažkārt tā ir daļa no viņu “programmas” (ja vēlies, vari to saukt par karmu), viņiem ir kaut kas jāpieredz pirms var tikt tālāk. Šādos gadījumos cilvēki nevēlas, lai viņiem tiktu palīdzēts. Viņi var novērtēt un izbaudīt tiem veltīto uzmanību, taču viņi nav vēl nobrieduši patiesām pārmaiņām.
Katra cilvēka dzīves stāsts ir unikāls un perfekti veidots. Fakts, ka tu redzi kādu ciešam un vēlies “palīdzēt”, ne vienmēr nozīmē, ka tu patiesi viņam/ai vari palīdzēt. Mēs šeit esam ierobežotas perspektīvas, mēs nekad nevaram zināt, kas citiem ir vajadzīgs, labs. Bieži vien to nezinām pat par sevi. Vēlmē vienmēr salabot citu cilvēku problēmas, it kā tu zinātu to, kā ir jābūt, ir kaut kas no augstprātības.
Palīdzi un rīkojies tad, kad cilvēki pēc tā vaicā vai arī kad apstākļi skaidri norāda uz to, ka tava loma šajā brīdī, ir palīdzēt. Ja tā nav, ļauj visam notikt tā, kā tas notiek, neatkarīgi no tā, cik jēgpilni vai bezjēdzīgi tas izskatās.
Šķiet, ka tu patiesi tici tam, ka vari uzlabot šo pasauli, it kā lietas tiešām būtu atkarīgas no tavas, kā indivīda, rīcības. Tas nevar būt tālāk no patiesības. Šis ir vienas Apziņas sapnis. Šis sapnis ietver visus tēlus, visas pieredzes, uztveres, šķietamās problēmas. Protams, kamēr tu sapņo, problēmas tiek pieredzētas kā īstas, bet patiesībā tās ir tādas tikai sapņa ietvaros, tādēļ tām ir tikai relatīva īstenība. Nevēlos atturēt tevi no rīcības, kas samazinātu ciešanas, jo ciešanas tiešām tiek pieredzētas kā īstas. Taču, ja tu tici, ka tu kā indivīds vari mainīt pasauli ar savu brīvu gribu, tad tu sapņo un ciet tāpat kā citi.
Protams, rīkojies tā, lai palīdzētu citiem. Godīgi sakot, visticamāk tu to nemaz nevarētu nedarīt, jo tas ir viens no tavas lomas aspektiem, ko izspēlē. Atbildi, kad kāds vaicā, rīkojies, kas situācija to prasa. Tomēr vienmēr atceries, ka viss jau ir perfekts tāds kāds tas ir. Tā ir nevainojamā skatuve, nevainojamā berze, kas Absolūtam ļauj pieredzēt sevi sevī visos leņķos. Tāpēc tam patiesībā nav jātiek patiesi salabotam, tikai izspēlētam.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.