J: Ja viss, ko Apziņa var pieredzēt, notiek caur pieciem maņu orgāniem caur konkrēto manifestācijas punktu, kas notiek ar Apziņu, kad šie maņu orgāni ir beigušies un vairs nav nākamā pārdzimšana? Vai Apziņa paliek tāda, kā dziļā miegā? Vai saplūst ar kopējo apziņas jūru un kļūst par visu? Daži Advaitas raksti saka, ka Apziņa pēc ķermeņa nāves vairs neapzinās, tā neapzinās savu eksistenci un tā nezina arī par citām paralēlām manifestācijām, kas notiek. Kā gan Apziņa varētu būt neapzinoša?
Tas, ko saka atsevišķi Advaitas tradīcijas autori, visticamāk ir balstīts pieredzē par to, kā ir, kad prāts ir neesošs – dziļā miegā, dziļā meditācijā vai noģībstot. Tad ir tikai svētlaimīgs nekas (nav laika, nav notikumu, nav “es”, nav apziņas par eksistenci), tomēr tas, kas ir, paliek neaizskarts. Šajos bez-prāta brīžos personas stāsts uz laiku pārtraucas. Tomēr, tā kā šis svētlaimīgā nekā “stāvoklis” notiek kamēr šī perspektīva jeb iemiesojums vēl nav pabeigta (tā atjaunojās), nav iespējams apgalvot, ka tas tā arī ir tad, kad ķermenis izbeidzas. Ļoti iespējams, ka tas ir citādi un iespaids par neapzinātību rodas no tā, ka ierobežotā apziņa no tā bez-prāta stāvokļa var “paņemt līdzi” tikai sajūtu par svētlaimīgu neko. Iespējams, šādā veidā prāts tiek aizsargāts, kamēr vien stāstam ir jāatjaunojas, jo var diezgan droši apgalvot, ka prāts nespētu uztvert pat niecīgu daļu no visa esošā kopuma.
Es piekrītu tev, kad saki, ka tas ir pretrunīgs apgalvojums teikt, ka Apziņa neapzinās sevi, kad tā nav izpaudusies. Visticamāk tā ir tāda apzināšanās, ko mēs no savas ierobežotās perspektīvas pozīcijas nemaz nespējam aptvert. Tas dziļā miega “stāvoklis”, ko spējam atcerēties, kaut arī svētlaimīgs, ir inerts, pasīvs – tur nav nekā, kas varētu iedegt, radīt impulsu radīšanai, kustībai, dzīvībai. Taču paskaties uz visu šo radošumu, kas visumā notiek! Varētu teikt, ka šis radošums jeb radīšana nāk no tā, ko saucam par mīlestību – tā ir aktīva, apzināta, tā ir atvērtība, vēlēšanās (kas gan nav labākais vārds šajā kontekstā) pieredzēt sevi no visiem leņķiem, pazaudēt un atkal atrast sevi. Man nešķiet, ka mēs varam paļauties uz tiem bez-prāta brīžiem kamēr mēs vēl esam šeit ierobežotās perspektīvās, lai izdarītu kādus secinājumus par to, kāda ir Apziņa tad, kad konkrētā perspektīva/ izpausme ir beigusies.
Tādējādi labākais, ko es šobrīd varu par to pateikt ir tas, ka pēc ķermeņa nāves, ja nav palikušas neizsmeltas tendences, neapgūtas pieredzes, Apziņa atpazinusi pati sevi, atgriežas mīlestības, miera “jūrā”. Es zinu, ka duālais cilvēka prāts izmisīgi vēlas dzirdēt to, ka tas saglabās kādu individualitāti, taču īstena individualitāte/autonomija nekad nav bijusi, tāpēc nav nekāda zaudējuma, atgriežoties atpakaļ Avotā. Ir tikai laime.
Labāk ir pieturēties pie savas tiešās pieredzes un, pats svarīgākais, pie pazemības pret Apziņu, pret lielo Eksistences kopumu. Tas, ko es redzu no mirkļa uz mirkli un par ko esmu pārliecināta, ir tas, ka esmu tas, kas ir pāri laikam, bez formas, bez īpašībām, pilnīgi apmierināts, pilnīgs un vienkārši pieredzu šo stāstu caur īslaicīga tēla acīm. Diemžēl, kamēr dzīvi, mēs nekad līdz galam nezināsim, kā ir būt, kad konkrēta perspektīva ir begusies. Pagaidām tās ir tikai hipotēzes un izklaide prātam.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.