Lai gan man nav tiešas pieredzes par to, kā varētu justies citas esamības formas (citi dzīvnieki, augi), visticamāk tiem šādas tieksmes nepiemīt, tāpēc, ka tām nav domājošais/analizējošais prāts. Kaut arī tās neapzinās, kas tās ir, jeb nav apskaidrotas, tās nav izveidojušas ideju par sevi, kā indivīdu, tādēļ vienmēr atrodas šeit un tagad. Domājošais prāts ir tas, kas nemitīgi rada konceptus, tiem notic, un rezultātā izveido veselu pasauli, ko notur par patieso realitāti, un cieš, ieslogots tās šaurībā.
Pašiznīcināšanās tieksmes norāda uz neapzinātu vēlmi pēc tīrības, patiesības. Tā kā mūsu dziļākajā būtībā mēs zinām, ka mūsu persona un visas ar to saistītās darīšanas ir tikai konstrukcija prātā, jeb īslaicīga loma, tad atsevišķos brīžos rodas tieksme to sagraut, lai piekļūtu tuvāk patiesībai. Neviens netiecas būt nelaimīgāks pat tad, ja ārēji izskatās, ka kāds mērķtiecīgi rīkojas tā, lai tāds kļūtu. Visticamāk tā ir neapzināta rīcība, lai atbrīvotos, sagrautu to, kas nav īsts vai kļuvis nepatīkams. Šāda rīcība gan nepietuvina patiesībai, jo sagrautie sapņa tēli, objekti nekādi neietekmē to, vai apziņa atrodas nomoda vai miega stāvoklī. Tā drīzāk ir simptoms iekšējai dziņai atbrīvoties no tā, kas nenes mieru un mīlestību.
Diezgan ilgstošu laika posmu pirms atpazinu, kas es esmu, es gribēju nebūt. Nevis tikai ķermeniski, bet vispār neeksistēt, jo viss, ko zināju par sevi, bija acīmredzami neīsts un tāpēc nepatīkams. Tā kā, pateicoties citu atmodušos norādēm, apzinājos, kādā virzienā jādodas, lai atklātu patiesību, tad neļāvu tam būt neapzinātam, graujošam procesam. Ārējas destrukcijas izpausmes vien aprobežojās ar mērenu sociālu izolāciju un atbrīvošanos no materiālām vērtībām, arī piemiņas lietām, kas atgādinātu par personas pagātni, tās dzīvesstāstu.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.