Aizvien vairāk cilvēku izjūt savas līdzšinējās darbības un šīs realitātes bezjēdzīgumu. Un tai pašā laikā pieredz grūtības turpināt darboties tāpat kā līdz šim, jo ir zudusi agrākā spēja dedzīgi īstenot savus darba pienākumus. Var būt sajūta, ka ir jāpieliek lielākas pūles nekā agrāk, lai panāktu iecerēto rezultātu, jo zudusi iekšēja pārliecība, ka tas vispār vajadzīgs. To var saukt par motivācijas trūkumu, tomēr tas nav gluži precīzi, jo iemesls pieaugošajai neieinteresētībai nav tāpēc, ka prāta līmenī trūktu iemesli, kāpēc kaut kam jātiek izdarītam. Cēlonis ir pār-personisks, tas atrodas aiz-prāta realitātē.
Iespējams, lielā daļā cilvēku realitātēs šobrīd notiek fundamentālas pārmaiņas, atmošanās procesi, kas liek pieaugoši apzināties savu mūžīgo un nemainīgo esamību, kā rezultātā persona un tās lomas tiek ieraudzītas kā tukša čaula. Atmošanās procesi nemanot rada tiekšanos pēc kā īsta un nepārejoša un rada zināmu nespēju darboties līdzšinējā veidā, jo rodas disonanse starp realitāti, kas tiek pieredzēta “ārpusē” un “iekšējo” apziņas stāvokli. Atrašanās šajā stāvoklī var būt diezgan mokoša, jo, no vienas puses, vairs nav vēlmes piedalīties šajā teātrī, ir tiekšanās no tā izstāties. Taču, no otras puses, izeja vēl nav redzama un nekas neatliek kā turpināt piedalīties un spēlēt savas lomas.
Ko darīt šādā situācijā? Ļauties impulsam un pamest, noizolēties? Ne visiem tas ir iespējams, protams, jo, kamēr esam šajā sapnī un mums ir šie sapņa ķermeņi, tikmēr ir jāgādā sapņa pajumte un sapņa ēdiens. Turklāt, iespējams, no mums ir atkarīgas citas būtnes, par kurām jāgādā. Dažkārt zināma noizolēšanās var tikt izjusta kā nepieciešamība un tai var būt labvēlīgs iespaids, jo patiesība vienmēr tiek ieraudzīta, vēršoties uz iekšu, nevis iegrimstot nemitīgi mainīgajā un virmojošajā “ārpasaulē”, tādēļ šai iekšējai kontemplācijai var būt nepieciešami apstākļi, kuri rada minimālus ārējus stimulus.
Tomēr tam ne vienmēr jābūt pavisam radikāli, pārtraucot jebkādus kontaktus un pametot visus līdzšinējos pienākumus. Arī mērena izolētība var sniegt nepieciešamos apstākļus uztveres transformācijai. Atteikšanās no sociālajiem tīkliem un saviesīgiem pasākumiem, izklaidēm uz kādu laiku mūsdienu pasaulē jau vien ir daudz. Protams, nav iespējams visiem izrakstīt vienu “pareizo” recepti, katrs stāsts ir unikāls, taču manā gadījumā pietika ar šādu mērenu izolētību, kurā tiek uzturēti kontakti ar tuvākajiem cilvēkiem un pat vienlaikus tiek īstenota loma, esot darbiniekam 9-17 formātā. Tas ir īslaicīgs kompromiss – kaut arī es neredzu jēgu tajā, ko daru, un negūstu no tā piepildījumu, es turpinu izpildīt šo lomu tik labi, cik es varu, līdz brīdim, kad kļūs skaidrs, kas ir jādara tālāk. Ļoti iespējams, ka nekas nemaz nebūs ārēji jāmaina, jo, atpazīstot savu patieso būtību, pārtrauksi meklēt jēgu tur, kur tās nav, un varēsi beidzot izbaudīt šo spēli.
Taču, ir svarīgi piebilst, ka šī apzinātā izolācija nesniegs gaidīto mieru un jēgas atrašanu. Kad “apkārtējā” pasaule ir apklususi, prāts kļūst īpaši skaļš un neciešams. Tas var būt tik uzmācīgs, ka rodas vēlme ķerties pie jebkāda uzmanības novēršanas rīka jeb pacifier (filma, grāmata, kāda nodarbe utml.). Tomēr, kad ir jau pietiekami lielas ilgas pēc patiesības, pēc mājām, tad arī visi šie rīki tiek skaudri redzēti, kā inerce, ierastā programma, kas cenšas uzturēt šo parasto realitāti it kā tā sabruks, ja prātam neļaus iegrimt fenomenālajā pasaulē. Un savā ziņā tā ir taisnība, kaut kas sabruks. Tā būs ierastā duālā uztvere un identifikācija ar personu, kas tiks sagrauta.
Šī stadija nav viegla, tas ir kā būt iedzītam stūrī. Nav dziļas intereses par apkārt notiekošo, bet vienlaikus nav iespējams vēl ieraudzīt, kas es esmu. Prāts dusmojas pats uz sevi, ka ir tik nemierīgs un nevar atmosties. Te arī slēpjas izeja. Brīdī, kad prāts atzīs savu nespēju apskaidroties un pilnībā un patiesi padosies, atsakoties no varas grožiem, Apziņa atpazīs sevi kā Apziņu.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.