Sekojot līdzi diskusijām par kādiem aktuāliem, laicīgiem sabiedrības procesiem, vienā brīdī pārsteigti konstatēju, ka ikviena dalībnieka teiktais šķiet taisnība. Lasu viena cilvēka izteikto viedokli par kādu jautājumu, un sevī nospriežu, ka viņš tiešām prātīgi izsakās. Lasu tālāk kāda cita cilvēka izteikto skatījumu, kas apgāž iepriekšējā sacīto un norāda uz citiem aspektiem, un secinu, ka nē, taisnība tomēr šim. Diskusija turpinās, un kāds trešais izsaka savu redzējumu, norādot uz iepriekšējo izteikumu nepilnībām, un atkal nevaru nepiekrist – jā, tieši viņš vislabāk jautājumu ir izpratis. Taču, atkārtoti izlasot pirmo un otro izteikumu, tie joprojām nešķita aplami, kas radīja zināmu apjukumu. Sākotnēji nospriedu, ka laikam visi no šiem cilvēkiem ir gudrāki par mani, ja reiz ikviena teiktais šķiet pavisam saprātīgs, un nespēju saskatīt kļūdainību. Tomēr sastopoties atkal un atkal ar līdzīgu situāciju, iepazīstoties ar atšķirīgiem, dažreiz kardināli pretējiem viedokļiem dažādos laicīgos jautājumos, sapratu, ka taisnība ir visiem. Raugoties no katra konkrētā cilvēka skatupunkta, ir saprotams viņa viedoklis un tur tik tiešām ir relatīva taisnība. Taču absolūtā līmenī taisnība nav nevienam. Visi no personificēta skatījuma izrietoši viedokļi ir subjektīvi, un citādi tie nemaz nevar būt, tiem piemīt taisnība tikai katram savā individualizētajā realitātē.
Šis secinājums rada milzu atvieglojumu, tas nomierina prātu, jo izrādās nemaz nav iespējams panākt vienprātību daudzajos sarežģītajos un būtiskajos mūslaiku jautājumos, un tātad nav vajadzības cīnīties par kāda viena pareiza uzskata uzvaru, par sava redzējuma “ieskaidrošanu” citiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ gluži vienkārši vēl nav sapratuši to, ko pats jau zini. Izrādās pasaule nav pilna ar muļķiem. Ikviens prāts ir radījis savu atšķirīgu individualizētu realitāti, kura, kamēr veidota caur personas prizmu, nevar būt objektīvāka par citu prātu pasaulēm. Tas ne tikai atbrīvo no gruzdošās vajadzības citiem pierādīt savas izpratnes pareizību, bet arī no nosodījuma un citu uzskatu neizpratnes radītām dusmām.
Tomēr tiek kultivēta ideja, ka ikvienam inteliģentam cilvēkam ir jābūt savam viedoklim par būtiskajiem aktuālajiem politiskajiem, sabiedriskajiem un kultūras jautājumiem, un viena, skaidra viedokļa neesamība liecina par neizglītotību vai zemām prāta spējām. Tātad tiek veicināta aprobežota prāta veidošanās, spēja vērot notiekošo tikai no šaura redzes leņķa.
To izprotot, vairs nerodas iekšējs neērtums, kad, klāt esot kādai sarunai, nerodas vēlme izteikt savu skatījumu, ieņemt noteiktu pozīciju, jo ir sajūta, ka nav nekā vērtīga, kas būtu izsakāms tai saistībā. Sekas gan tam, protams, ir risks kļūt garlaicīgam apkārtējiem. Tas gan nenozīmē, ka nebūtu iespējams baudīt notiekošās viedokļu apmaiņas, kā labā teātrī, vai kādreiz joka pēc kāda impulsa vadītam vai saskarsmes baudījuma dēļ tomēr izteikt šaurāku skatījumu un iesaistīties diskusijās. Un galu galā neuzspiedošs, no personas izrietošs viedoklis jau var palikt un arī paliek, jo kamēr vēl ir šī individualizētā forma, tikmēr tai ir savas noslieces un īpašības.
Te gan ir būtiski saprast, ka nav arī tā, ka šī atvērtība pret visa veida redzējumiem nozīmētu distancētu vienaldzību pret notiekošo vai nihilistisku attieksmi pret visa laicīgā izpausmēm. Šāda atvērtība un citu “taisnības” redzēšana rada bezgala līdzjūtību, mīlestību, ne mazākā mērā neatstājot vietu nosodījumam, dusmām. Tas ir redzēt situāciju pāri personiskajam un just līdzi visiem spēles tēliem, apzinoties visa notiekošā avotu.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.