Empātija daļēji ir balstīta uz mūsu projekcijām, vērstām uz otru cilvēku, par to, kā šis cilvēks visticamāk jūtas. Tas, kādas ir konkrētās projekcijas, izriet no tā, kā mēs paši jūtamies vai justos līdzīgā situācijā. Piemēram, ir jāpastāsta sliktas ziņas otram cilvēkam par to, ka viņš nav dabūjis to, ko vēlējās, vai ticis zemu novērtēts. Pirms tas tiek darīts, parasti iedarbojas empātija un cilvēks acumirklī projicē uz otru to, ka šo slikto ziņu sniegšana iedragās otra cilvēka pašvērtējumu jeb paštēlu. Kaut arī nav nekādi iespējams precīzi zināt, kā šī ziņa liks otram justies, lielākoties šī projekcija ir diezgan trāpīga, jo cilvēku psiholoģija ir visai universāla. Tādējādi šī projicēšana ļauj cilvēkam iztēloties otra cilvēka iespējamās ciešanas un tādēļ proaktīvi tās mazināt, izvēloties citus vārdus vai papildinot sakāmo ar ko iedrošinošu (ego glaimojošu). Šī spēja ir ļoti svarīga, lai cilvēki saprastu viens otru, veidotu attiecības un dzīvotu sabiedrībā.
Jāpiebilst, ka bez projicēšanas jeb iztēlošanās empātija balstās arī uz tiešu zināšanu par to, kā otrs jūtas – ja otrs cilvēks to tieši pasaka vai tas ir acīmredzams, ka konkrētie asptākļi liek tam ciest. Taču šī raksta kontekstā būtisks ir pirmais empātijas veidošanās princips.
Kas notiek ar empātijas spējām tiem, kas ir atpazinuši savu patieso dabu, kuru ego vairs nav tik ievainojami, kā tas ir vairumam cilvēku? Dažkārt dzirdam pārsteidzošus, negatīvus stāstus par to, kā ir uzvedušies labi zināmi realizējušies skolotāji. Daļa no tiem, iespējams, ir kaut kādā mērā patiesi. Lielākoties šie stāsti ir par to, ka tiek izmantota uzticēšanās un vara nelāgā veidā. To dzirdot, var šķist, ka šiem skolotājiem ir zudusi spēja aptvert vēl nerealizēta cilvēka pasaules uztveri un ciešanas. Ir saprotams, ka tas liekas nesavienojami ar garīgumu, ar līdzjūtību un mīlestību. Iespējams, ka vismaz daļēji tas ir skaidrojams ar to, kā izmainās empātijas spējas, kad ego nozīme ir krietni sarukusi.
Savas patiesās dabas atpazīšana likumsakarīgi notiek vienlīdz ar ego jeb pašsvarīguma, paštēla mazināšanos, tādēļ tas, kas iepriekš būtu aizskāris, radījis ciešanas, ir zaudējis savu spēku, vairs nav būtisks. Iespējams arī, ar laiku tiek aizmirsts tas, kā atmodušais agrāk jutās vai reaģēja noteiktās situācijās. Tas noved pie empātijas samazināšanās, jo vairāk netiek automātiski pieņemts un projicēts, ka noteikti apstākļi vai vārdi ievainos otra cilvēka ego. Tādā gadījumā empātija ir balstīta vairs tikai uz tiešu zināšanu par to, ko otrs pieredz, ja tas ir acīmredzams, ja par to tiek pastāstīts vai arī ja ir attīstīta reta spēja redzēt caur otra acīm. Protams, kad kļūst skaidrs, ka kaut kas otram cilvēkam rada ciešanas, rodas dziļa līdzjūtība, taču tas vairs nav pašsaprotami, ka realizējusies būtne acumirklī uztvers visas no ego izrietošās sāpes (vai ievainotu paštēlu). Jebkurā gadījumā līdzjūtība pret citu ciešanām (vienalga kāds to cēlonis) šķiet ir neatņemama atmodušās būtnes redzējuma komponente.
Tas, kas varētu mazināt šo atsvešināšanos no cilvēciskās ievainojamības, ir “normālas” dzīves un līdzvērtīgu attiecību saglabāšana kaut kādā mērā jeb “ar vienu kāju tomēr paliekot uz zemes”.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.