– Uz ko tu norādi, kad saki “es”? Atbildi nevis tā, kā, tavuprāt, ir pareizi, bet tā, kā tev patiesi šobrīd šķiet un par ko liecina tava reālā pieredze.
– Šis cilvēks, persona.
– Paskatīsimies kopā uz šo personu. No kā tā sastāv? Vai vari nosaukt tos elementus, no kā šī persona sastāv, un kas ir tās pamatbūtība, pamatelements?
– Fiziskais ķermenis, īpašību kopums, manas domas, atmiņas par notikumiem.
– Un kas tev šķiet no tā visa pamatbūtība, no kā izriet viss pārējais? Par ko liecina tava līdzšinējā pieredze?
– Fiziskais ķermenis.
– Paskatīsimies sīkāk uz katru no šiem elementiem, kas it kā veido šo personu.
Tavs vārds. Kas tas ir? To tev piedēvēja tavi vecāki. Tā vienkārši ir skaņa ar savu rakstību. Vai tevis paliek mazāk, ja nav vairs šī nosaukuma. Nē.
Tavas īpašības, spējas. Vai tavas īpašības vienmēr ir bijušas vienādas kopš dzimšanas vai arī tās ir mainījušās – citas vairāk, citas mazāk? Tās ir mainīgas. Bet kas ir tas, kas var redzēt šo mainīgumu? Vai nav tā, ka jābūt kādam iekšējam references punktam, kas ir nemainīgs, tikai attiecībā pret kuru ir iespējams veikt šādu īpašību izmaiņu novērtēšanu? Atgriezies sajūtās bērnībā kādā konkrētā laikā. Un iegremdējies tajā “es” sajūtā, savas būtības sajūtā. Tas punkts, no kā visu vēro. Tagad salīdzini to, kā tas ir tagad. Vai tā pamatsajūta ir mainījusies?
Ja mēs paņemsim tev nost kādu tavu īpašību vai nomainīsim tev profesiju, vai, tavuprāt, tas izmaina tavu pamatbūtību vai arī tas ietekmē tikai tavas izpausmes? Katrā ziņā tevis mazāk nepaliek, un arī tā “es” eksistences pamata sajūta taču neizmainās?
Tavas atmiņas. Šeit ietilpst arī tavs dzīvesstāsts līdz šim, jo nekur citur tam vairs nav eksistences, kā tikai atmiņās. Uz brīdi aizmirsti visu. Visu, kas ar tevi noticis, ideju par savu personību. Vai tevis ir kļuvis mazāk? Vai ir pārmainījusies tā “es” eksistences pamata sajūta, kļuvusi vājāka? Tas var būt biedējoši iedomāties, ka pazaudētas atmiņas, taču kaut uz brīdi tās atlaižot, kļūst skaidrs, ka tu neesi nedz tavas atmiņas, nedz tas, kas ar tevi ir noticis.
Tavas domas. Līdzīgi kā ar atmiņām, uz brīdi tās atmetot, kļūst saprotams, ka es esmu arī bez tām. Turklāt tās ir tik ļoti mainīgas. Ja tu būtu tavas domas, tad taču tu būtu pilnīgi haotisks/a un nevaldāms/a bez izredzēm fokusēties uz kaut ko vienu ilgāk par pāris sekundēm.
Tavs ķermenis. Vai tu spēj apzināties, kādi procesi notiek ķermenī ik sekundi, cik neaptverami sarežģīti tie ir? Vai tiešām tu esi šis ķermenis vai arī tu tikai to pieredzi? Ja tava pamatbūtība tiešām būtu šis ķermenis, tad taču tu varētu visu lieliski regulēt, kas ar tevi notiek – kurā brīdī notiek kādas bioķīmiskas reakcijas, šūnu dalīšanās utt. Tomēr mēs par to zinām tikai kā par kādu ārēju objektu, ārēju parādību. Un vai tad tu pats/i neizsakies – mans ķermenis, mana kāja, mana roka, nevis es-roka, es-kāja. Un ja tev nāktos pazaudēt kādu ķermeņa daļu, vai tava būtība kļūtu mazāka? Ārējā izpausme kļūtu citāda, bet nekas no tava dziļākā “es” netiktu pazaudēts.
Visus šos elementus tu pieredzi, bet tie neesi tu. Kas tu esi?
– Es nezinu. Lai gan es racionālu saprotu, ka es nevaru būt visas šīs lietas, tomēr mani nepamet identifikācija ar šo personu.
– Tas ir tāpēc, ka ir spēcīgs ieradums neskatīties dziļāk, bet asociēties tikai ar šo ideju par sevi. Tas, protams, ir saprotami, jo tas ticis iemācīts un kultivēts visu dzīvi no mazotnes. Tomēr tā tiešām ir tikai ideja, jo tu vari apzināti no tās uz brīdi atbrīvoties, pats/i paliekot neskarts/a. Pamēģini sajust to, kas stāv aiz visām šīm idejām un to visu pieredz, pats vienmēr paliekot neskarts.
– Man ir grūti sajust ko citu.
– Tā skatīšanās/sajušana ir citādāka, nekā to parasti darām. Prāts to nevar izdarīt. Tas ir līdzīgi kā gaismas staram likt izgaismot tā avotu. Ierastā veidā tas nav iespējams. Sevi nevar tiešā veidā ieraudzīt. Taču ir iespējams, nepagriežoties pret to tieši, atkāpjoties soli atpakaļ, apzināties savu avotu, savu patieso dabu. Kas tu esi?
– …
– Tam nav jāsniedz nekāds vārds, apzīmējums. Prāts izmisīgi centīsies ielikt to kaut kādos konceptuālos rāmjos, iedot tam vārdu, taču tas vairs nebūs tas. Turpini sev uzdot šos jautājumus un veikt šādu paš-izvaicāšana. Pamazām ierastais pašuztveres veids tiks noārdīts un notiks savas patiesās dabas atpazīšana.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.