Ir populāri izvirzīt sev mērķus – tuvākajam mēnesim, gadam, vairākiem gadiem (ar vārdu “mērķis” domājot konkrētus, izmērāmus sasniegumus). Bez plānošanas vairums no mums nevar iztikt un tam arī nav nekāda vaina, tomēr mērķu izvirzīšana netieši rada sajūtu par to, ka šajā brīdī ir trūkums, ka “vēl nav labi”, ka “tad, kad sasniegšu to, būs labi”. Tā tiek pazaudēta tagadne, vienīgais, kas mums ir. Dzīve tiek sadalīta nogriežņos – starp atsevišķiem piepildītības punktiem stiepjas gari nepilnības, tiekšanās posmi. Izvirzot sev pietiekami ambiciozus mērķus, tiek radīta iekšēja spriedze un dzīve pārvēršas par sacensībām ar sevi. Atceries – aiz horizonta ir jauns horizonts, tādēļ būtība nav mērķu sasniegšanā (jo pēc tiem vienmēr radīsies jauni mērķi), bet gan virzienā.
Ja ir nepieciešama kāda struktūra un skaidrība par savu individuālo ceļu šajā realitātē (kas ne visiem ir vajadzīga, taču vairumam noder), mērķu vietā var būt noderīga savām vērtībām atbilstoša virziena nodefinēšana. Došanās tajā ļauj būt šeit un tagad, būt brīvam no ekspektācijām, kas neizbēgami radītu vilšanos vai pārlieku lielu spriedzi. Un tad prieks ir par jebkuru, kaut nelielu soli, kas atbilst konkrētajam virzienam, bet nav netīkamā sajūta, ka “līdz lielā mērķa sasniegšanai vēl tālu, tāpēc šobrīd vēl nepavisam nav labi”.
Piemēram, var tikt noteikts virziens – es vēlos palīdzēt cilvēkiem, mazinot to ciešanas, vai vairot prieku, liekot cilvēkiem vairāk smaidīt, vai kas cits pietiekami plašs un tāds, kas pašam/-ai tik tiešām rada jēgas sajūtu. Nav jau šai realitātei pašai par sevi kāda universāla nozīme. Tikai katrs pats var nodefinēt, kas pašam ir “jēga”, ja to vispār nepieciešams nodefinēt.
Mērķu izvirzīšanai var būt sava loma un vērtība, tomēr visbiežāk tikai īstermiņā, piemēram, saplānojot dienas vai vairāku dienu darāmos darbus. Ilgtermiņa mērķi kļūst “kaitīgi”, jo rada nepilnvērtības sajūtu šeit un tagad vai pat rada pretēju rezultātu – nevis palīdz kaut kam tikt izdarītam, bet liek padoties, neizturot pašradīto psiholoģisko spiedienu.
Katrai individuālajai Apziņas šķautnei ir jāgūst savas pieredzes, jāizsmeļ savas tendences, un tas viss izpaužas virzienā/-os, kurus indivīds jūt kā sev vistuvākos. Ja ir gūta prasme nošķirt sabiedrības uzspiestās idejas par to, kas būtu jādara, ko būtu jāgrib, un to, kas ir dabiski pievelkošs, tiek atrasts tas, ko Dons Huans sauca par “ceļu, kam ir sirds”. Tā ir individualitātes realizācija šajā kosmiskajā Apziņas sapnī.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.