Nav tādas objektīvas personas. Mēs cits citu pieredzam atšķirīgi. Un tas, kā mēs pieredzam savu personu, arī, protams, atšķiras no tā, kā mūsu personu pieredz apkārtējie. Neviens no pieredzējumiem nav objektīvāks par citiem.
Attiecīgi nav tādas objektīvas būtības “persona”. Ir, protams, atsevišķi aspekti konkrētajai personai, par kuriem apkārtējie varētu vienoties, ka jā, tāds viņš vai viņa tiešām ir (un pat tādā gadījumā droši vien varētu atrast izņēmumu – kādu, kas to tā neredz). Tomēr ļoti bieži var novērot, ka mums var būt ievērojami atšķirīga pieredze par kādu cilvēku. Un ne tikai šķietami objektīvu iemeslu dēļ (jo kāds attiecīgajam cilvēkam ir draugs, kāds ir kolēģis un kāds ir māsa), bet arī tad, ja attiecības ar konkrēto cilvēku ir līdzīgā statusā.
Cilvēki bieži vien nemaz nepieredz cits citu tiešā veidā. Tie katru jaunu pieredzi redz caur pagātnē izveidotu priekšstatu par attiecīgo personu. Tāpēc nereti komunikācija ar radiniekiem vai paziņām, kurus sastop pietiekami reti, var radīt vilšanos. Tie pieredz mūs caur priekšstatu, kas izveidojies pirms, piemēram, 10 gadiem, ja vien tie nepieliek pietiekami piepūli, lai ieraudzītu ikreiz no jauna. Tomēr tas, kas jūtas vīlies tādā situācijā, protams, ir ego, jo tam ir citāda ideja par sevi un kā likums tā ir ievērojami cēlāka un cienījamāka nekā pārējie to saskata. Gandrīz ikviens šāds gadījums, kad rodas nepatika vai aizkaitinājums pret kādu cilvēku vai tā uzvedību, norāda uz to, ka ir vēl kāds priekšstats, ideja par sevi, par savu svarīgumu, kas aizklāj mūsu pieredzējumu, padarot to neskaidru.
Nav jēgas meklēt personas īsto “seju”, mēģināt to atšķetināt, jo to nekad nebūs iespējams “noķert” un nodefinēt, tāpēc, ka tā nav kāda objektīva, nemainīga būtība. Tā ir kā ūdens, kas pieņem tādu formu, kādā tas tiek ievietots, jeb caur kādu perspektīvu tas tiek novērots. Otra cilvēka personība ir tāda, kādu mēs to pieredzam tikai mūsu katra individualizētajā apziņā. Vienlaikus tas norāda uz to, ka nav jābrīnās par to, ka citreiz var šķist “cik jocīgi cilvēki mani uztver un cik pārsteidzošs ir viņu priekšstats par mani, jo iekšēji es sevi sajūtu un redzu pilnīgi citādi” vai arī “es esmu pilnīgi pārprasts, viņi mani nepazīst”. Katra individualizētā apziņa redz apkārtējos atbilstoši savam redzējumam. Tas, protams, sakrīt ar klišejisko izteicienu, ka “lai mainītu pasauli, jāsāk ar sevi”, jo nav nemaz tādas objektīvas pasaules, ir tikai individualizēti pieredzējumi jeb Apziņas šķautnes.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.