Pēc atmošanās vai atmošanās procesā nenovēršami rodas situācija, ka tiek izjusta ļoti izteikta disonanse starp to kā sabiedrība funkcionē, uz kādiem principiem balstās ekonomiskā sistēma, kādas vērtības tiek kultivētas politiskā līmenī, un savu pasaules redzējumu. No vienas puses, atmostoties tiek pieaugoši skaidri redzēts, ka viss notiekošais ir grandiozs Absolūta sapnis, kurš nevar būt nepareizs. Attiecīgi izzūd nosodījums, netaisnīguma izjūta un vēlme aktīvi darboties ar nolūku pasauli izmainīt.
Taču, no otras puses, var būt zināms apmulsums saprast, kā pašam šajā sistēmā iekļauties, ja iespējas neiekļauties gandrīz nav (piemēram, ja esi dzimis/-usi Latvijā). Vai turpināt darboties, nēsājot veco pagātnes čaulu, un darīt to, kas tiek sagaidīts, vai nepiemēroties un bez kompromisiem gan darbībās, gan vārdos paust savu redzējumu tieši tādu, kāds tas ir.
Vismaz daļa no tiem, kas atpazinuši savu patieso dabu (un kuriem tas nav noticis pavisam pēkšņi bez iepriekšējas integrācijas), liecina, ka kādu laiku pēc atmošanās ir iespējams bez lielām grūtībām turpināt spēlēt iepriekšējo lomu – rīkoties tā, kā tiek sagaidīts, runāt tādā valodā, kas saprotama vairumam, piedalīties ierastās vērtējošās sarunās. Ir ļoti labi zināmi šie spēles noteikumi, tādēļ tas neprasa milzu piepūli. Tomēr, redzējumam kļūstot aizvien skaidrākam, izpausties caur pagātnes čaulu, jeb agrāko formātu kļūst pieaugoši neērti. Aizvien dabiskāk šķiet pilnībā ieintegrēt jauno redzējumu visās savās izpausmēs, to neapslāpējot. Piemēram, paust esošo redzējumu arī tad, ja nav zināma sarunu biedra nostāja attiecīgos jautājumos, un riskēt tikt pārprastam un noturētam par kādas sektas pārstāvi vai vienkārši dīvaini.
Tas tiesa, ka konkrētajai lomai, kuru spēlējam, ir jātiek izspēlētai, taču tas nebūt nenozīmē, ka tai būtu jāpaliek līdzīgai tam, kāda tā bijusi pirms atmošanās. Tā var arī transformēties līdz nepazīšanai. “Jaunais” redzējums var būt tik visaptverošs, tik pār-personīgs, ka, lai būtu iespējams šajā realitātē darboties kā indivīdam, nepieciešama enerģijas un uzmanības safokusēšana šaurākā leņķī, atkal iegūstot individualizētāku uztveri. Šāda adaptācija ir nepieciešama, lai būtu iespējams šajā sabiedrībā iekļauties, funkcionēt un varētu saprasties ar apkārtējiem. Šai skatījuma sašaurināšanai gan nav jābūt tādai, kas liktu aizmirsties un atkal ieslīgt identifikācijā ar personu. Tomēr agrāk vai vēlāk aizvien mazāka šķitīs vajadzība piemēroties un tēlot līdzi citiem sapņa tēliem, it kā arī pats ticētu savai kā indivīda autonomijai un personas reālumam.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.