Stresa pamatcēlonis ir bailes. Un šīs bailes rodas no tāda pieredzējuma, kas liecina par to, ka es esmu autonoma, ievainojama fiziska persona, kura darbojas pasaulē, kas ir konkurējoša, sadursmju pilna, kurā ir maz mīlestības. Skatījums – es esmu persona, kuras liktenis šajā pasaulē ir atkarīgs tikai no paša rīcības, un šī fiziskā persona ir viss, kas esmu, – patiešām var radīt lielas bailes un sajūtu, ka dzīve ir cīņas lauks, kurā jāizdzīvo. Tā, protams, nav personas vaina, ka tā redz šo realitāti tādā veidā. Tas, ka tā dzīvo šādā realitātē, nav tāpēc, ka cilvēks darītu ko nepareizi, nemācētu neuztraukties par niekiem vai būtu pārlieku jūtīgs. Apziņā vienlaikus parādās šāds pieredzējums un persona, jeb tēls, kas to piedzīvo. Tas ir vienīgais cēlonis. Persona nav neatkarīga būtne, kura spētu pieņemt lēmumus par to, kā tā turpmāk visu pieredzēs. Atpazīstot sevi kā Apziņu, tas kļūst acīmredzams.
Kamēr Apziņa pieredz caur individualizētu formu, tā konkrētajā izpausmē ir pakļauta visa veida attiecībām, šīs realitātes notikumiem un arī no tā izrietošajām negatīvām ietekmēm. Tēls ir pakļauts stresam, kamēr vien tas eksistē, atsevišķās situācijās manifestējas uztraukums, kamēr vien sapnis turpinās. Taču, kad atpazīta sava patiesā būtība, pieaugošā kārtā tas viss tiek novērots no malas. Tas ir līdzīgi kā skatīties spraiga sižeta filmu, sēžot ērtā dīvānā, drošībā. Kaut arī ekrānā atspoguļotais uztraukums un sasprindzinājums brīžiem pārņem arī skatītāju, tomēr tas lielākoties netiek piedzīvots tādā apmērā, kādā to pieredz atspoguļotais filmas tēls. Lai kas arī notiktu, skatītāja apziņa par to, ka tas atrodas pilnīgā drošībā un ekrānā atainotais ir tikai aktieru spēle, kaut kādā mērā ir vienmēr klātesoša.
Apzinoties sevi kā visur un vienmēr esošo, nemainīgo Apziņu, šīs realitātes bieži sastopamā sastāvdaļa – stress – nespēj aizskart dziļāko būtību. Tas saviļņo tikai virspusēji un īslaicīgi. Joprojām brīžiem tā var būt netīkama pieredze, taču lielākas skaidrības brīžos šķiet smieklīgi, kā tādi nebūtiski, pārejoši nieki var satraukt. Viss tiek novērots no absolūta miera pozīcijas, kas gan ne vienmēr var būt redzams apkārtējiem, jo konkrētajai lomai ir jāizspēlē tas, kas tai jāizspēlē, arī uztraukums un nemiers. Taču tam, kā to redz apkārtējie, nav nozīmes, kaut arī izteikti stoiska nostāja situācijās, kuras citu skatījumā ir ļoti satraucošas, var radīt neadekvātuma vai vienaldzības iespaidu.
Tomēr arī, ja vēl nav notikusi atmošanās savai patiesajai dabai, iespējams apzināti mazināt stresa radīto iekšējo trauksmi, padarot tīkamāku eksistenci. Meditācijas un paš-izvaicāšanas praktizēšana bez šaubām prāta kustību padara lēnāku un domu plūsmu apzinātāku, tādēļ ir ļoti vērtīga kā ikdienas prakse. Nāves apcerei, ko tradicionāli praktizē budisti, liekot apzināties visas objektīvās pasaules pārejošo dabu, piemīt nomierinošs efekts, mazinot bailes par savu izdzīvošanu. Skaidri apzinoties, ka šis fiziskais ķermenis un persona pilnīgi noteikti agrāk vai vēlāk pārtrauks eksistenci, ikdienišķās rūpes pazaudē savu nozīmību. Apziņa par to, ka neko nebūs iespējams ilgstoši saglabāt šajā realitātē un ka faktiski viss jau ir zaudēts, sniedz lielu brīvības sajūtu un iekšējo mieru. Ir jūtīgāki cilvēki, kas, uzsākot lasīt jaunu grāmatu, vispirms izlasa tās beigas, jo, zinot iznākumu, tie var mierīgāk uztvert stāstā notiekošo, mazāk pieķerties varoņiem, tādā veidā padarot lasīšanas procesu baudāmāku. Mūsu stāsta beigas mēs zinām arī bez specifiskas intereses, un to varam izmantot, veidojot savu realitātes uztveri tagad.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.