Es nepārzinu ļoti labi budisma terminoloģiju un, iespējams, to arī nav tik vienkārši apgūt, jo nereti šķiet, ka Budas mācība ir tikusi pārintelektualizēta (kas notiek tad, kad patiesa ieraudzīšana vēl nav notikusi, un prāts sevi māna, noticot tam, ka aizvien precīzāka izpratne būs tas, kas novedīs pie TĀ). Kaut arī tukšuma termins atmošanās kontekstā nāk no šīs tradīcijas, tas tiek pielietots arī ārpus budisma konteksta, citās mācībās un izskan no dažādu atmodušos skolotāju mutēm.
Tomēr šis vārds var būt diezgan mulsinošs, jo gan latviešu, gan citās valodās tam var būt negatīva pieskaņa, it kā tas būtu kaut kā trūkums, it kā tas būtu bez dzīvības, lai gan garīguma kontekstā tas ir gluži otrādi. Tas ir pats pilnīgākais, perfektākais “stāvoklis”. Tā ir neizpausta potencialitāte visam. Tas ir vienīgais pastāvīgais, kas ir. Un raugoties no šādas perspektīvas, varētu teikt, ka šī uztveramā pasaule patiesībā ir tā, kas ir tukša, jo tā sola nozīmi un materialitāti, bet patiesībā ir pārejoša un pilnīgi neuzticama, jo tā nav neatkarīga un pati par sevi pastāvoša.
Viss, ko prāts var zināt, ir izpausmes, parādības, kustība, un to trūkumu tas uztver kā tukšumu. Tas, kas tu esi, tam nav formas, īpašību, vārda, tas ir pāri laikam un telpai, tādēļ prāts ir paņēmis vārdu “tukšums”, lai aprakstītu mūsu dziļāko, patiesāko bezstāvokļa stāvokli – pirmatnējo Esamību. Un tā ir klātesoša un pieejama ik brīdi, nevis kaut kas, kas paveras tad, kad visas izpausmes ir beigušās.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.