Mūsdienās vairums cilvēku ir pārņemti ar aizņemtību un steigu. Tā radītais nerimstošais stress nomāc dzīvesprieku un rada fiziskās un mentālās veselības traucējumus. Tomēr cilvēki lepojas ar lielu aizņemtību, it kā tas būtu kāds sasniegums vai pierādījums savas personas īpašajam vērtīgumam un neaizstājamībai. Un apkārtējie to arī uzskata par cienījamu pazīmi un uztur šo visai graujošo priekšstatu.
Cilvēki ļauj sevi ievilkt nebeidzamos darbos, kas pārņem gandrīz visu nomoda dzīvi, smagi strādā, steidz pelnīt naudu kaut kādam nākotnes brīdim, kad beidzot varēs atpūsties un baudīt dzīvi. Lielākoties tas nepienāk. Tomēr, ja tiešām izdodas izveidot kādu resursu uzkrājumu, tad cilvēks vai nu nemaz nav spējīgs atpazīt to brīdi un apstāties, jo tik ļoti ir pārvērties par mūžīgo strādnieku, kas citādi funkcionēt nespēj, vai arī brīdī, kad varētu sākt baudīt, fiziskais un mentālais stāvoklis ir tādā mērā mūžīgā stresa ietekmēts, ka izveidojies pastāvīgs īgnums un ciešanu fons. Un tas, savukārt, visu eksistenci liek pieredzēt kā caur pelēku, drūmu miglu.
Nonākt šādā stāvoklī gan nav bijusi aktīva izvēle, tas ir rezultāts iemācītajiem uzskatiem, priekšstatiem par šo pasauli. No bērnības tiek iemācīts, ka “jākļūst konkurētspējīgam, lai gūtu panākumus, veidotu karjeru, bez kuras nav iespējama veiksmīga, cienījama dzīve”. Zemapziņā tikusi dziļi ierakstīta ideja, ka smagi strādāt tas ir cienījami, un ka tas ir vienīgais veids, kā veidot “veiksmīgu” dzīvi un sasniegtu “daudz”, lai ko tas arī nenozīmētu. Tās ir bailes, kas liek steigties uz priekšu, jo pretējā gadījumā “mani nemīlēs”.
Tomēr vienlaikus ir arī citāda veida aizņemtība, kas nebūt nav zemapziņā ierakstīto ideju, baiļu vadīta. Bez grūtībām ir iespējams iedomāties kādu atsevišķu profesiju pārstāvjus vai aktīvus cilvēkus, kas nedarbojas tikai darbošanās dēļ. Tā ir nodarbošanās, kuras pamatā ir patiess entuziasms vai dabiska vilkme īstenot aktivitātes kādam mērķim, piemēram, veicināt izcilību savā konkrētajā jomā, risināt kādu problēmu, mazinot ciešanas šajā pasaulē. Šādas aizņemtības pamatā nav bailes un ego centieni radīt ilūziju par savu svarīgumu. Tomēr tie ir drīzāk izņēmuma gadījumi, jo droši vien neviens, kurš izgājis cauri tradicionālajai mūsdienu izglītības sistēmai, nav palicis šīs destruktīvās priekšstatu sistēmas neskarts.
Protams, var teikt, ka daudziem šāda aizņemtība ir gluži vienkārši cīņa par izdzīvošanu, jo citādi nav iespējams nopelnīt iztiku visām vajadzībām. Tomēr tas var attiekties tikai uz mazapmaksātiem darbiem kombinācijā ar īpašiem dzīves apstākļiem, kas radījuši nozīmīgus neizbēgamus izdevumus. Taču arī šādos gadījumos visticamāk valda apzināts vai neapzināts uzskats par smagu strādāšanu kā dzīves izdošanās stūrakmeni. Un šāds uzskats nenoliedzami atbilstoši arī projicē katra indivīda pieredzēto realitāti. Ļoti skumjš ir uzskats, ka ir smagi jāstrādā, lai dzīve izvērstos veiksmīga. Turklāt izpratne par “veiksmīgu dzīvi” arī lielākoties ir pieņemtas, svešas idejas. Šī ideja uzliek ierobežojumu dzīves izpausmēm, kas varētu būt vieglākas, priekpilnākas, taču tādas nav, jo dziļi zemapziņā nemaz netiek pieļauta tāda iespēja.
Daudzi no mums nespēj patiesi uz brīdi apstāties un neko nedarīt. Nevis “neko nedarīt” – skatīties tv pārraides, iegrimt interneta nebeidzamajos stimulos, lasīt grāmatas, bet būt patiesi šajā mirklī absolūti sabiedriski nenoderīgam un visādi citādi neproduktīvam. Uzreiz piezogas iemācītā vainas apziņa, ka nedaru neko noderīgu. Tas nav tikums būt nemitīgi rosīgam, ja šī rosīšanās ir balstīta dziļās, apslēptās bailēs, tās ir ciešanas un neapzinātība. Faktiski tā līdzinās verdzībai, kurā cilvēks neapzinās savu stāvokli un visas tā darbības vada pārliecība “ja nebūšu labs vergs, mani nemīlēs”.
Protams, dzīves scenāriji izspēlējas tā, kā tiem jātiek izspēlētiem. Un nav iespējams izvairīties no tā, ko konkrētajai Apziņas šķautnei ir jāpieredz, jo kas gan būtu tas, kurš izvairītos. Taču tie, kas sāk apzināties visus tos uzskatus, kas nav paša tiešās pieredzes radīti, bet ir pieņemti jau agrā bērnībā bez pārbaudīšanas, var apzināti veicināt šo maldīgo ideju “izravēšanu” no sava individuālā redzējuma, tādējādi padarot savu eksistenci ievērojami tīkamāku.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.