Lai kas arī nebūtu TAS, kas visu šo uztur, pieredz, ļauj izspēlēt, cilvēks kā parādība nevar turpināties, zaudējot savu “cilvēcīgumu”. Nav iespējams vienlaikus saglabāt šo cilvēcisko veidolu un tomēr būt pilnībā brīvam no tiem atribūtiem, kas cilvēku padara par cilvēku.
Tomēr atsevišķas garīgās mācības, skolotāji vai praktizējoši līderi mēdz radīt priekšstatu, ka garīgi apzināta persona izstaro tikai mieru, ir nesatricināma, absolūti savaldīga un seju tai vienmēr rotā viegls, laipns smaids. Kaut arī šīm iezīmēm, protams, nav nekāda vaina, diemžēl nereti tas nozīmē pārējo cilvēcisko izspausmju spektra apslāpēšanu vai noliegšanu sevī.
Vai apzināta garīgā ceļa gājējs var būt dusmīgs, nobijies, noraizējies, aizkaitināts vai neapmierināts? Un vai tāds var būt arī kāds, kurš jau ir atpazinis savu nemirstīgo dabu, bet turpina realizēt cilvēcisko lomu? Pirmajā mirklī var šķist – bet kā? Tās taču ir dualitātē balstītas emocijas, tās nenāk no mīlestības! Un tomēr tas viss var būt un tas ir pat gluži normāli, dabiski.
Kaut arī, protams, savas patiesās būtības fragmentāra vai pilnīga atpazīšana, apzināšanās atstāj pēdas uz cilvēciskajām izpausmēm, darot tās mīlošākas, pieņemošākas un kopumā mierpilnākas, un pamatā ir iekšēja, nemainīga miera sajūta (galu galā identificēšanās ar pārejošo “es” ir tā, kas rada ciešanas un netīkamas emocijas), tomēr tas cilvēks, kas paliek, kura dzīvesstāsts turpina izspēlēties, ja vien saglabā pilnvērtīgu iesaisti šajā duālajā realitātē, saglabā potenciālu visa spektra emocijām, jūtām un sajūtām. Nevar turpināt šo spēli, izvēloties turpmāk izjust tikai noteiktas emocijas un citas ne.
Ja mēs turpinām skatīties filmu, tad, lai būtu pilnvērtīga skatīšanās, tai ir īslaicīgi jānotic un jāļaujas sajūtām, ko tā rada. Citādi mēs redzam tikai mirgojošus, mainīgus pikseļus, kas neko nenozīmē. Tad, protams, ir arī tas ārējais nesatricināmais miers, bet nav cilvēka, nav dzīves.
Ja izvēlamies turpināt pieredzēt dzīvi, tad jāpieņem un jāļauj notikt visa spektra emocijām, jo tās nevar tikt atrautas no dzīves, no konkrētā dzīvesstāsta. Tās nav ne labas, ne sliktas, tās vienkārši piederas un ir integrāla šī sapņa daļa. Tās, protams, var būt traucējošas un, iespējams, ir vērts ieskatīties to cēloņos, raugoties no cilvēciskā, konkrētā dzīvesstāsta perspektīvas. To apslāpēšana gan nelīdzēs.
Garīgās atmodas meklētāji nereti ir arī pret sevi nepelnīti stingri, aizmirstot to, ka garīgo pūliņu mērķis ir atpazīt savu patieso dabu, ieraudzīt, ka pārejošā persona, individuālais “es” ir tikai īslaicīgs redzējums un nav galējā identitāte, nevis mainīt, nemitīgi uzlabot personas, cilvēka izpausmes, tuvinot to iedomātam garīgajam ideālam. Cilvēks pieļauj kļūdas, nekad nebūs absolūti pilnīgs. Ir vērts izjust līdzjūtību arī pret šo savu personu, ko pieredzam vistuvāk, izprotot un piedodot novirzes no iedomātā ideāla.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.