Kad tiek atklāts, ka neesi cilvēks, viss kļūst tik skaists, pretrunu nav, ir tikai tas, kas ir. Tam, kas ir, vārdi doti daudzi, taču neviens nespēj to patiesi izteikt. Ir tikai Esamība. Un šī Esamība ir sevi zinoša, tā ir patiesā zināšana. Citas zināšanas nav nekas cits, kā maldīga interpretācija. Cilvēks ir tik iedoma, kas īslaicīgi šķietami parādījusies esamībā. Tikai šajā uzmanības fokusēšanā, ierobežošanā rodas iedoma par „es”. Vēršot uzmanību atpakaļ uz redzošā avotu, jeb, pareizāk sakot, uzmanības defokusācijā, izkliedējas šie sapņi, kurus saucam par pasauli, personu, citiem, jebkuru objektu. Objekti ir uztveres interpretācija, objektu eksistencei pierādījumi nekur nav rodami. Arī „es”, pasaule ir objekti apziņas gaismas kļūdainas interpretācijas radīti. Bet teikt „radīti” nav pat īsti pamatoti, jo radīts nekas nav. Apziņas gaisma sevī apmaldījusies, uz brīdi savu ēnu noturot par citu. Ticēt atmiņām ir tas pats, kas bez pierādījumiem pieņemt kāda garāmejoša, nepazīstama stāstnieka teikto par patiesību. Ticība ir sevis nezināšana, visas šīs pasaules zināšanas ir ticība nepierādītām idejām. Lai ticību nostiprinātu, tiek noticēts arī idejām par šo ticību pierādījumiem. Kāds tic matērijai, kāds tic dieviem. Zini, kas esi, un tu zini visu, jeb, pareizāk izsakoties, tu esi pati zināšana.
Viss, kas tiek pieredzēts, ir uztvere. Sevis neatpazīšanas dēļ šī uztvere, kas izpaužas, kā redzēšana, dzirdēšana, sataustīšana, sagaršošana un saošana, rada iluzoru interpretāciju, kas izpaužas, kā domu aktivitāte, radot idejas, konceptus, atmiņas. Ideja par „es” ir vienīgā, kas rada ciešanas, un arī šīs ciešanas tiek pieredzētas tai pašā iedomu līmenī. Tomēr tikpat stipri, kā tiek ticēts „es” un citiem objektiem, tiek pieredzētas arī ciešanas. Pati Esamība nekad nevar ciest, jo vienīgi Tā ir. Ciešanas ir tikai alkas pēc atkal-apzināšanās kā Esamībai.
Kur ir mans ķermenis? Viss, ko pieredzu, ir uztveršana. Šo uztveršanu kopumu cilvēks interpretē, kā fizisku ķermeni. Taču pašu ķermeni neviens nekad nav pieredzējis. Visas uztveršanas parādās Esamībā. Un, kad tās tiek apzinātas tādas, kādas tās ir, bez maldīgas interpretācijas, visa uztveršanas pieredze ir svētlaimīga un bezgala skaista.
Esamība ir mierpilna. Prāts ir nemiers, jo tas ir maldīgu uztveres interpretāciju kopums. Tas ir nemiers, jo nezina, kas tas ir. Nav tāda mierīga prāta. „Prāts” ir tikai koncepcija līdzās visām citām ideju straumēm, par „prātu” kā kādu substanci nav iespējams runāt, jo tas ir nekas cits, kā domu jeb uztveršanas interpretāciju plūsmas kopums.
Esamība, kad apzināta, ir baudpilna, absolūta laime. Esamība nav laikā, laiks ir šķietamās uztveres interpretācijas plūsmas mainība mūžīgajā tagadnē. Pagātni un nākotni neviens, protams, nav pieredzējis. Pagātne ir koncepts, kas radies, noticot atmiņām, kuras ir tik vien kā domas – uztveršanas interpretācijas. Nākotne arī ir ideja, kura rodas no domām par uztveršanas mainības attīstību. Pat teikt „tagadne” ir maldīgi, jo šī vārda lietošana netieši norāda uz pagātnes un nākotnes eksistenci. Vienīgi Esamība ir.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.