Tiekšanās uz “atgriešanos” pie sevis, pie savas dziļākās būtības, jeb, citiem vārdiem sakot, uz garīgo atmošanos, ir dabiska Apziņas brieduma jeb noteiktas attīstības fāzes izpausme, kad konkrētā individualizētā Apziņa vai, kā citi saka, dvēsele ir pieredzējusi, baudījusi to, kas bija jāpiedzīvo pilnīgā identifikācijā ar cilvēku, ar nošķirtu “es”. Tad var turpināties pieredzējumi ar pieaugošā kārtā jau lielāku savas patiesās, nemirstīgās būtības apzināšanos.
Šiem dziļajiem procesiem nav lielas saistības ar domājošo, analītisko prātu. Taču likumsakarīgi līdz ar šo dabisko vilkmi uz atmodu arī domājošais prāts izrāda pastiprinātu interesi par realitātes dabu, par šīs pasaules un augstākās realitātes darbības principiem. Tas meklē atbildes uz jautājumiem – Kā tas notiek? Kā tas darbojas? Kāpēc ir tieši tā? Intelektuāla izpratne par realitātes dabu un tās darbības pamatprincipiem ir kā noderīgs pavadonis garīgās atmošanās ceļā, kas bieži vien ir pilns apjukuma, šaubu un baiļu. Intelektuāla izpratne palīdz to remdēt. Kaut arī patiesībā nekas cits, kā padošanās, uzticēšanās augstākajam un ļaušanās nav vajadzīga, un turklāt savā ziņā šī intelektuālā izpratne kalpo iluzoras kontroles pār notiekošo uzturēšanai, tomēr tā palīdz, pirmkārt, līdzīgi kā pretsāpju zāles neārstē, taču palīdz justies labāk. Un, otrkārt, palīdz kaut daļēji orientēties notiekošajā un tādēļ iedrošina praktizēt vai ļauties tālākajam.
Tomēr bieži vien šai intelektuālajai izpratnei tiek piedēvēta pārlieku liela nozīme un netiek saskatīts tas brīdis, kurā ir jāpārtrauc uzdot neskaitāmos “Kā?” jautājumus un jāīsteno reāla prakse, īstena paskatīšanās. Šī pārejošā realitāte jeb Apziņas sapnis darbojas tā – kad prāts pēta padziļināti kādu jautājumu, tad pētāmais temats aizvien un bezgalīgi kļūst pieaugoši izvērstāks, detalizētāks, ar jauniem rakursiem. Var teikt, ka pašā šādas intereses rezultātā tiek uzradīta jauna realitāte (kas joprojām ir tikai sapņa ietvaros).Tā kā tas viss joprojām ir tikai ideja vai koncepts (un kādam varbūt arī pieredze), tā joprojām ir prāta konstrukcija, tas ir fenomens, kas parādās sapņojošajā Apziņā.
Tas ir iemesls arī tam, kāpēc ar prātu vien nevar ieraudzīt, aptvert augstāko realitāti, savu dziļāko dabu, jo nekad jau nebeigsies nākamo prāta jautājumu virkne – Un kā tas darbojas? Un kā tas uzradās? Un kāds tieši ir tas mehānisms? Kad tiek atpazīta sava patiesā daba, šādi jautājumi izzūd. Ne tāpēc, ka tie tiek precīzi, prātu apmierinoši atbildēti, bet paši jautājumi šķiet bezjēdzīgi, tie vairs neko nenozīmē.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.