Tā ir ļoti laba pazīme. Tas nozīmē, ka tu sāc redzēt to, ka šī pasaule ir prāta konstrukcija. Pirms tam nešaubīgi ticēji, ka esi autonoma persona, kas dzīvo un mijiedarbojas ar objektīvu pasauli. Taču tagad meditācijas prakse ir sākusi atklāt eksistences patieso dabu. Tādējādi rodas sajūta par pasaules neīstumu, par to, ka tā nav līdz galam reāla, kas ir taisnība.
Ja šī jaunā uztvere ir traucējoša un rodas sajūta, ka tā kaut kā mērā liedz iespēju izbaudīt visas laicīgās pieredzes, zini, ka tas ir pārejoši. Vismaz balstoties uz manu pieredzi. Diezgan ilgu laiku man bija sajūta, ka starp mani un visiem pieredzējumiem, ārpasaules objektiem ir neredzama siena. Man bija sajūta, ka es nevaru pilnīgi un līdz galam pieredzēt nevienu objektu, jo, kad mēģināju visu uzmanību pilnībā iegremdēt tajā, manī radās sajūta, ka konkrētais objekts ir tukšs un nereāls. Es nespēju atrast tā kodolu, būtību, kas bija pilnīgi pareizi, jo nevienam objektam nav savas neatkarīgas eksistences. Atbilde nevarēja tikt atrasta kaut kur ārpusē.
Es ieraudzīju, ka visu šīs pasaules objektu, tai skaitā manis, cilvēka, avots bija tas, kas visu pieredz, tas, kurš nevar tikt ieraudzīts, jo tas ir TAS, kas visu redz.
Tagad redzu, ka visi objekti un pieredzes notiek manī (kas nav persona, jo persona ir tikai kārtējais pieredzējums). Un vairāk neredzu šo pasauli kā neīstu tā, kā iepriekš, un spēju to pilnībā izbaudīt. Tagad vienkārši zinu, kas ir tās būtība un no kurienes tā nāk.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.