Galvenā un iespējams vienīgā problēma saistībā ar absolūto patiesību ir tāda, ka tas vienmēr ir prāts, kas to meklē, domā, vaicā un diskutē par to (kam gan citam tas varētu interesēt? Prāts taču pats ir Apziņas ierobežotā pieredze, kas nezina, kas viņš pats ir). Domāšana nevar notikt bez konceptiem, taču koncepti nekad nav patiesība. Tie cenšas to atspoguļot, norādīt uz to, bet tie nekad nav tas. Jebkura izpausme, uztvere, jebkura pieredze ir nobīde no “absolūtās patiesības”. Manā skatījumā, absolūtā patiesība ir, taču tikai kā pats pirmatnējais, pamata Esamības “substrāts”. Viss pārējais ir sekundārs, relatīvs, pārejošs. Arī šo rakstot, ir grūti izvēlēties īstos vārdus. Koncepti, metaforas, vārdi var tikai tuvināt tam.
Absolūtā patiesība ir pats TAS – neizpaustais “substrāts”, potencialitāte visam. Un ieraudzīšana, ka tu esi TAS, ir atmošanās. Es zinu, ka es nekad nevarēšu pilnībā pārliecināt prātu par to, pārliecināt, ka šī atmošanās ir patiesāka (tuvāka Esamības avotam), nekā būšana ar duālu uztveri. Prāts nevar tikt pilnībā pārliecināts, jo tas vienmēr vaicās: “Bet kā iespējams patiešām zināt, ka šis ir patiesāks par to otru?” Un nav tādu loģikas pamatojumu, kas vienreiz un uz visiem laikiem, pārliecinoši pierādīs to, jo prāts pats ir šī relatīvā, duālā pasaule, prāts ir viss, ko varam uztvert (fiziskās uztveres veidi + iekšējie procesi (domāšana, emocijas u.c.)). Tādējādi tas vienkārši nespēj uztvert neko ārpus sevis (lai gan ārpus tā arī nav nekā, ko varētu šādā veidā uztvert), tam ir neiespējami šķērsot šo robežšķirtni.
Tas ir iemesls, kāpēc vairos piedalīties intelektuālās debatēs par atmošanos vai augstāko patiesību, jo tās nav auglīgas, tās tikai met lokus, atkārtojas, secinot tikai to, ka “viss, ko mēs varam zināt droši, ir tas, ka mēs esam, un par neko citu pārliecināti nevaram būt”. Tas, ko esmu ieraudzījusi (“ieraudzījusi” ne caur prātu) ir tas, ka es neesmu tikai šī persona, šis cilvēks (prāts), es esmu TAS pāri laikam, telpai, jebkādiem ierobežojumiem. Sauc kā to vēlies – Tukšums, Absolūts, Apziņa utt. Tagad droši vien vaicāsi – bet varbūt, ka šis ir tikai kārtējais stāvoklis, tāpat kā dualitāte? Labākais, ko iespējams atbildēt uz to, ir – nāc un “paskaties” pats! Prāts to nespēs ieraudzīt, tas ir pats prāts, kas to aizsedz.
Tas nav pierādāms, tas neatklājas tikai caur rūpīgu spriešanu prātā, tas atklājas, kad spriešana izbeidzas un notiek patiesa “paskatīšanās”.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.