Persona ir grūti iedomājama bez tā, ka tai nebūtu savu īpašību, savu pārliecību kopuma, piederības kaut kam (noteiktai ģimenei, ticībai, dzimumam, rasei), savu interešu, sava dzīvesstāsta, dotību un trūkumu. Persona ir arī dēls vai meita, draugs, varbūt tēvs vai māte, māsa vai brālis. Šo identitāšu un lomu kopums kopā ar fiziskā ķermeņa pieredzi veido paš-tēlu, jeb ideju par “es”. Un dažādās šo identitāšu variācijas rada cilvēku daudzveidību, kas veido šo realitāti un tās notikumus tādus, kādi tie ir. Ejot garīgās attīstības ceļu, pamazām šīs identitātes ir jāatmasko, jāierauga kā īslaicīgi ietērpi, nevis mūsu patiesā daba. Atteikšanās šajā kontekstā nenozīmē dzīvē pārtraukt īstenot konkrēto lomu, bet atpazīt tās kā pārejošas pieredzes un pieņemt attieksmi, ka es esmu gatavs no tām atteikties, lai ieraudzītu, kas es esmu. Visticamāk nebūs patiešām jāatsakās, taču gatavība tam ir būtiska.
Tomēr, ja kāds nejūtas tā, ka būtu gatavs “atmest” visas savas identitātes uzreiz, ja ideja par to, ka ir tikai dzīve un nav neviena, kas to dzīvotu, šķiet biedējoša, vai doma par personas brīvās gribas iluzorumu ir nepieņemama, tas nav “slikti” vai nepareizi. Absolūtajā līmenī nav, protams, tādu jēdzienu kā slikts vai labs. Ir tas, kas ir, un visi vērtējumi, patīkamais, nepatīkamais ir pārejoši pieredzējumi.
Nav tā, ka būtu kaut kāda steiga visiem atmosties. Garīgās attīstības ceļā vienlaikus var tikt izjustas arī pretrunīgas sajūtas – vēlme pēc patiesības, pēc tīrības, bet tomēr gribas būt vēl pašam, vēl “es” kā īpašam, neatkarīgam es, cilvēkam ar savām īpašībām, nodarbošanos, saviem sasniegumiem, mērķiem, stāvokli sabiedrībā. Kaut arī tas ir pretrunīgi, tā ir it kā iešana divos pretējos virzienos, tas nav nekas nosodāms, nekas nepareizs, ja tā kādu laiku ir. Acīmredzot, kaut kas vēl ir jāpieredz, jāpiedzīvo caur duālu pasaules uztveri pirms rodas dabiska vēlme atmest visas pieņemtās idejas par sevi, ieraudzīt to, ka tās ir tikai idejas. Taču labā ziņa (vai arī ne tik laba) ir tāda, ka personība paliek arī tad, kad notikusi atmošanās. Individualitāte paliek arī pēc tam, kad tiek ieraudzīts, ka šī individualitāte nav pati par sevi, nošķirta no citām individualitātēm. Atšķirība ir tajā, kā šīs identitātes tiek redzētas. Atpazīstot savu patieso būtību, nav šaubu – es zinu, ka tas ir tikai īslaicīgs ietērps, tukša čaula, ar ko es neidentificējos, man nav būtiski pieķerties, uzturēt un veidot kaut kādu iedomātu tēlu par sevi. Taču tas, kas ir (lomas, īpašības, tendences), lai ir. Absolūtā līmenī tam nav ne vainas, pat ja varētu likties, ka tā nemaz nav tā labākā īpašība.
Nav arī vajadzības aktīvi iet pie cilvēkiem un, cenšoties tos pārliecināt, teikt – “zini, tas ir sapnis, mēs īstenībā esam viena Apziņa, kas sevī šo visu pieredz, un tā persona, kas tev šķiet, ka esi, ir viltus “es””. Tajos, kuros notiek atmošanās procesi, pašos rodas dabiska interese, tieksme atmaskot un atmest identificēšanos ar pārejošām parādībām. Kuros nenotiek, tie to neuztvers, nedzirdēs vai domās, ka tās ir pilnīgas muļķības. Tāpēc jau šī spēle notiek, lai tā tiktu izspēlēta, lai Apziņā jeb Dievā notiktu šie pieredzējumi.
Ja vēl nav gatavības atmest identifikāciju ar šīm lomām, izspēlē un izbaudi tās! Un pienāks brīdis, kad būs gana.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.