Jau mazotnē mūsos tiek ierakstīts, ka dzīves izdošanās ir mērāma izdarītajās lietās. Bērēs ir ierasts, ka par aizgājēju tiek minēti tā sasniegumi karjerā, izaudzinātie bērni. Tas viss tiek zemapziņā nogulsnēts, liekot jau no maza vecuma uztvert dzīves un sevis vērtību tikai ārējo izpausmju perspektīvā – ir jāpanāk, jāsasniedz. Tiek iemācīts, ka būt tagadnē bez mērķtiecīgām darbībām, kas vērstas nākotnei, gluži vienkārši ir laika izšķiešana, jo augstākais mērķis ir būt noderīgam, cienītam sabiedrībā. Netiek saskatīta vērtība cilvēka dzīvei, par kuru viss, ko varētu teikt, ir, ka viņš vienkārši bijis. Ārējie panākumi ir iedomāta mēraukla. Ieraugot to, ka esam pārmantojuši šādu vērtību sistēmu bez tās apšaubīšanas, it kā tā būtu absolūta, varam beidzot atbrīvot sevi no šī uzskata radītā liekā smaguma un ierastā pašpārmetumu fona, kas pavada mūsu eksistenci.
Neviena būtne nav mazāk vērtīga par citām, neviena pieredze, neviens mirklis. Un tā nav tikai tāda humānistiska, romantiska pieeja/skatījums. Tas patiešām, no absolūtā līmeņa raugoties, tā ir. Tas ir tikai prāts, kas radījis jebkādas salīdzinošas, vērtējošas sistēmas. Protams, šāds apgalvojums var šķist pašsaprotams, taču nemaz nav vienkārši, pirmkārt, ikdienišķos brīžos ieraudzīt šo zemapziņas dzīļu ierakstu radīto ietekmi uz mūsu uztveri, otrkārt, atbrīvoties no tās.
Nekas nav jāizdara, jāpanāk šai dzīvē. Nevienam nekas nav jāpierāda vai jāattaisno sava eksistence. Ja tomēr notiek tā, ka kaut kas tiek izdarīts, kas sabiedrībā vērtējams kā ievērības cienīgs, tad tas nav personas sasniegums. Tas noticis bez iemesla, tā Apziņa ir izpaudusies caur konkrēto lomu. Tikpat svarīga vai mazsvarīga nozīme ir bezdarbībai vai garlaicīgumam.
Protams, tam, kam jātiek izdarītam, jātiek izdarītam. Pat, ja kāds nolemtu, ka kopš šī brīža neko vairs nedarīs, jo tam tāpat nav nozīmes, nenovēršami radīsies apstākļi, domas, vēlmes, kas liks īstenoties kādām darbībām. Pats prāts ir darbība, tāpēc, kamēr vien tas ir kustīgs, arī šķietama bezdarbība ir darbība. Tādējādi tas, kas atbrīvo, nav savu ārējo izpausmju izmainīšana, bet gan prāta attīrīšana no liekām, pārmantotām maldīgām idejām, kas liedz patiesi atpūsties kaut uz brīdi un liek būt nemitīgā vieglas trauksmes, steidzamības stāvoklī.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.