Runājot par ierasto pasaules uztveri, ir visai trāpīgi izmantot vārdus “sapnis”, “ilūzija” vai “šķietamība”, taču lietojot šādus apzīmējumus, noteikti nenorādu uz to bezvērtīgumu un maznozīmību, bet drīzāk uz to laicīgumu jeb pārejošo, nepastāvīgo dabu, kā arī to, ka absolūtajā izpratnē te uztveramais nav pats par sevi pastāvošs, jeb tā nav galējā realitāte, kura nekur citur nebalstās. Un to pārbaudīt var ikviens, svaigi un bez konceptuāliem uzslāņojumiem paskatoties un paanalizējot savu pieredzējumu. Pat bez šādas eksperimentālas palūkošanās uz savu ik brīža pieredzējumu ir gaužām racionāli izsecināt, ka šī pavisam mainīgā realitāte var pastāvēt, tikai balstoties uz kādu nemainīgu atskaites punktu. Citādi nemaz nebūtu iespējams konstatēt kaut kādu kustību, ja novērotājs, kurš to ierauga, pats neatrastos stacionārā pozīcijā.
Turklāt “es” nevaru būt nekas, ko es varu uztvert. Tā var būt mana izpausme, bet savā būtībā tas es neesmu, jo viss, kas tiek novērots (arī ķermenis, prāts, domas) ir objekts. Tātad sevi, kā sevi pašu, es nekad neieraudzīšu. Tiklīdz ir kaut kas, uz ko norādīt – tas es esmu! – jāatpazīst, ka tas ir tikai fenomens. Tas, kas es esmu, ir tas, kas to fenomenu pieredz. Man nav formas, īpašību, atrašanās vietas, vecuma un jebkādi citi raksturojumi, kas piemērojami tikai fenomenālajai pasaulei, objektiem.
Runājot par šo relatīvo pasauli un absolūto realitāti, ir jāpieņem sekojošs paradokss – kaut arī, raugoties no absolūtās izpratnes, šī relatīvā pasaule ir “tikai” īslaicīga šķietamība bez savas neatkarīgas esamības, cietas substances, tomēr tā nav mazsvarīga un noniecināma, jo kaut arī pārejošs sapnis, tajā notiekošā reālumu sapņu tēli neapšauba, tāpēc pieredz to visā nopietnībā un attiecīgi bauda un cieš. Līdz ar to viss šeit notiekošais reizē ir un nav. Ir tāpēc, ka tiek pavisam “reāli” pieredzēts ar visām no tā izrietošām sekām. Nav tāpēc, ka tas ir ātri gaistošs, pēc mirkļa jau vairs neeksistējošs, tā “notiekošā” realitāte nav pati par sevi, tā notiek tikai subjekta pieredzējuma ietvaros, jeb novērotāja individualizētā prāta “radītās” realitātes ietvaros. Jāpiebilst arī, ka šai šķietamajai realitātei pēc būtības nav ne vainas, nav tā, ka visiem būtu jāsteidz no tās “izkļūt”.
Šajā brīdī varētu rasties jautājums – bet vai tad nav vienota objektīva realitāte? Ja tādas nebūtu, tad taču nebūtu vispār nekādas vienprātības par šo uztveramo pasauli starp atsevišķiem prātiem. Turklāt var rasties domas par to, ka varbūt visi pārējie cilvēki ir tikai mana prāta produkts un īstenībā neeksistējoši. Starp cilvēkiem “ārējās” realitātes uztverē tik tiešām ir daudz līdzības, ir arī aspekti, kas būtiskāk vai nebūtiskāk atšķiras, tomēr līdzības ir pietiekami daudz, lai izdarītu secinājumu, ka tā ir tā pati “objektīvā” pasaule. Tomēr šī sakarība norāda nevis uz vienā pasaulē esošiem daudziem cilvēkiem, bet gan uz vienu apziņu, kurā parādās šie daudzie cilvēki. Visi prāti dala nevis vienu pasauli, bet vienu apziņu, tādēļ arī daudzās līdzības pieredzējumos. Labu analoģiju ir sniedzis Francis Lucille, salīdzinot to ar apaļu torni, kuram uz visām pusēm blakus cits citam ir logi. Apziņas gaisma, kas lūkojas no šiem logiem, ir viena, taču katram logam, jeb šajā gadījumā individualizētam prātam, ir cits leņķis. Ir zināms pārklājums ainavā ar blakus esošajiem logiem, taču ir arī atšķirības.
Kāpēc citi cilvēki nav mana prāta produkts, un tiem arī piemīt apziņa? Šis jautājums ir balstīts uz pārpratumu, ka “man’’ kā indivīdam piemīt prāts. No šāda skatupunkta tiešām varētu likties, ka nav taču nekādu tiešajā pieredzē balstītu pierādījumu tam, ka visas apkārtējās būtnes nav manas iztēles radīti objekti. Tomēr pats “indivīds” jau ir tas pats, kas prāts (tā plašākajā izpratnē – gan domas, gan uztvere), un šis individuālais prāts parādās Apziņā, kura ir viena vienīgā visam un vienmēr. Un šis prāts pats neko nerada, tam nepiemīt tādas autonomijas, tam pat nav nekāda sava kodola, ko var ikviens pārbaudīt, mēģinot izsekot domām, idejām, atmiņām, no kurienes tās nāk, kas ir tas, kas tās ražo. Tādejādi pilnīgi viss, kas ir pieredzams, gan “ārējie” objekti, citi cilvēki, gan sajūta par sevi, kā indivīdu, domas, emocijas, parādās vienā Apziņā, līdz ar ko jebkura fenomena izcelsme un būtība ir šī Apziņa. Tādēļ var teikt, ka apziņa piemīt pilnīgi visam, tomēr tas nav precīzi, pareizāks būtu apgalvojums, ka viss parādās vienā apziņā.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.