Bieži starp dažādiem ieteikumiem dzīves un sevis uzlabošanai var dzirdēt, ka ir jāiemīl sevi. Taču, pirmkārt, tas nav iespējams, ja runa ir par personu, kurai ir jāiemīl sevi. Turklāt iemīlēt tikai ar gribu tiešā veidā droši vien nevar neko. Var apzināti paskatīties uz konkrēto objektu tādā veidā, kas var likt vairāk ieraudzīt tā skaistumu un vienreizīgumu, taču patiesa iemīlēšana nav personas izvēles ziņā.
Otrkārt, šī “sevis iemīlēšana” bieži tiek sajaukta ar savas personības vai ķermeņa pārākuma izcelšanu uz apkārtējo fona, vai arī kādu vēlamu, augsti vērtētu raksturīpašību piedēvēšana sevis iedomātajam tēlam. Taču tam nav nekāda saistība ar mīlestību. Tas ir tik vien kā ego, jeb noticēšana savam svarīgumam un īstenumam. Un tas arī ir iemesls tam, kāpēc ir apziņā tīrāki cilvēki, kuriem šķiet kaut kas pretdabisks un nepareizs šajā “sevis iemīlēšanā”. Gluži vienkārši tam nav nekāda saistība ar patiesu mīlestību, un šādi cilvēki to nojauš.
Vienīgais, kas spēj mīlēt (un kas tā pati mīlestība vien ir) ir mūsu dziļākā, patiesā būtība, visuresošā, mūžīgā Apziņa. Un tā vienmēr ir beznosacījuma mīlestība, jo citādas nemaz nav. Tai, protams, nav nekas jāiemīl, jo tas ir tās dabiskais stāvoklis. Cilvēks neko nevar iemīlēt, taču caur to var tikt pieredzēta mīlestība, tādēļ tas, protams, nav nekādā veidā ar prātu ietekmējams, vai kāds kaut ko iemīl vai nē.
Kamēr vēl netiek pastāvīgi redzēta sava patiesā daba, pārsvarā cilvēki neizjūt mīlestību pret sevi, kā indivīdu ar visiem tā raksturlielumiem. Man arī nepatika mana persona un šķita, ka es ciešu no tās, kad vēl neredzēju, kas esmu. Taču tagad tā šķiet bezgala mīļa un nevainīga. Un tas nav tāpēc, ka pati personība būtu daudz mainījusies. Tā ir pilnīga savā nepilnīgumā. Absolūta izpausme, kura nevar būt kļūdaina.
Tomēr kā iespējams būt lielākā harmonijā ar sevi kamēr atmošanās vēl nav notikusi? Ir iespējams veidot savu realitātes uztveri tādu, kas padara pieredzējumu patīkamāku. Tā ir idejas par sevis svarīguma pazaudēšana vai vismaz samazināšana, sevis un savas dzīves neuztveršana pārlieku nopietni, ekspektāciju samazināšana, kā arī izpratne par to, ka perfekcija ir tikai ideja prātā, kurai nav nekāda pamata. Apzinātības veicināšana ikdienā ir lielisks rīks, kā mazināt vērtējošās, analizējošās domas un ieraudzīt skaistumu un absolūto pilnīgumu visā, arī savā personā un tās izpausmēs.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.