Nereti dažāda veida garīgās attīstības mācībās, semināros, kā arī, protams, psiholoģijas zinātnē balstītās “sevis uzlabošanas” pieejās tiek lietots vārdu salikums “personības attīstība” vai “personības izaugsme”. Ja mērķis ir uzlabot savu stāvokli šajā dzīvē kā indivīdam, tad apzināti veidot savu šīs pasaules tēlu, saprotams, ir noderīgi un pat neizbēgami. Tomēr personības izaugsmes sasaistīšana ar garīgo attīstību nav viennozīmīgi uzlūkojama. Pieņemot, ka ar “garīgo attīstību” tiek domāti vairāk vai mazāk apzināti procesi, lai tuvotos sevis atkal-atpazīšanai jeb atmodai, personības izaugsme liekas tam pretējs process, jo tieši persona un tās nozīmes pārspīlēšana jau ir vienīgais šķērslis neatgriezeniskajai savas patiesās dabas ieraudzīšanai. Turklāt no absolūtā viedokļa raugoties, tam, kas mēs esam, nekāda izaugsme nav iespējama, jo tas, kas vienīgais ir, jau ir absolūti pilnīgs un nemainīgs. Un atmosties nozīmē atpazīt sevi, kā to. Attiecīgi vārdam “izaugsme” nozīme ir tikai šajā relatīvajā pasaulē, un nekāda veida pārmaiņas šī sapņa tēlos augstāko realitāti neietekmē.
Tādi personas uzlabojumi kā, piemēram, mazvērtības kompleksu, baiļu mazināšana, atšķirīgā pieņemšanas un līdzjūtības pieaugums, protams, šajā relatīvajā pasaulē visādā ziņā ir vēlami un vērtējami ļoti pozitīvi, jo ne tikai padara dzīvi tīkamāku pašam indivīdam, bet šķietami rada labvēlīgus priekšnosacījumus garīgajiem apzināšanās procesiem, attīrot no traucējošām domām, destruktīvu emociju uzvirmojumiem. Acīmredzot šī realitāte izpaužas tādejādi, ka notiek šķietamas pārmaiņas individualizēto apziņu redzējumos, uztverē un raksturā, kurām dažkārt, šķiet, piemīt pozitīva ietekme uz tuvošanos savas patiesās dabas ieraudzīšanai. Taču arī šī cēloņu un seku sakarība ir reāla tikai sapņa tēliem, kurus sevī izspēlē Absolūts, un šīs pozitīvi uztveramās izmaiņas cilvēkā drīzāk ir simptomi, kas norāda uz atmošanās tuvošanos, nevis tās cēlonis.
Taču, lai arī kā nodarbošanās ar savas personības uzlabošanu tiktu uztverta – kā atmodai ļoti svarīga vai arī kā blakusnodarbe līdz patiesai sevis ieraudzīšanai-, tā ir neizbēgama, ja pastāv iekšēja vēlme vai vajadzība mainīt kādas savas izpausmes šķautnes, kā arī, ja ir tendence un interese nodarboties ar savas subjektīvās realitātes apzinātu ietekmēšanu, izmainīšanu. Aktīva individualizētās apziņas atbrīvošanās no uzkrātajiem uzslāņojumiem, maldīgajām un ciešanas izraisošajām idejām, pārliecībām un apspiestām emocijām, pirms sevis atkal-atpazīšanas ir izplatītākais scenārijs, kāds tiek izspēlēts šajā sapnī. Šī atbrīvošanās gan lielā mērā notiek pati par sevi, bez apzinātas indivīda piepūles, turklāt tā turpina notikt visu atlikušo dzīvi, kamēr vien ir ķermenis, pēc tam, kad ir ieraudzīta sava patiesā daba.
Personības izaugsmes kultivēšanas neviennozīmīgums slēpjas tajā, ka pastāv risks pieķerties šai uzspodrinātajai personībai, no jauna radītajai identitātei, kas atkal ir nekas cits, kā vien ideja, kurai noticēts. Tā, protams, ir ievērojami skaistāka, pievilcīgāka ideja, taču tas nekādā mērā nepietuvina sevis atkal-atpazīšanai. Tādejādi rodas potenciāls slazds, kas izpaužas kā ego jeb idejas par individuālo “es” nostiprināšana. Bieži vien to sauc par “garīgo ego”, ar to apzīmējot cilvēkus, kas ir uzkrājuši bagātīgas zināšanas intelektuālā līmenī, pieredzes dažādās praksēs, ilgstoši ir darbojušies ar savas personas tuvināšanu iedomātam apgarotam tēlam, taču savu patieso būtību nav ieraudzījuši, līdz ar ko neviļus ir izveidojusies jauna, ļoti spēcīga ideja par “es”, kurai nu jau piemīt nosliece uz augstprātību un savas nozīmības pārspīlēšanu.
Tomēr arī šī “garīgā ego” izveidošanās ir Apziņas spēle sevī, tādēļ, no absolūtā viedokļa raugoties, nav uztverama kā kļūda. Šis apgalvojums gan nav jāuztver kā attaisnojums minētajām it kā nelabvēlīgajām tendencēm, jo kamēr tiek ticēts savas personas reālumam un autonomijai, tikmēr indivīds arī izjutīs atbildību un sekas savai rīcībai vai domām.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.