Pati meditācijas būtība nav grūti uztverama, un sākotnēji, par to tikai lasot, varētu likties, ka tam nevajadzētu būt ļoti sarežģīti. Taču, to praktizējot, nākas saskarties ar dažādām grūtībām un īpatnējiem pieredzējumiem. Nodarbojoties ar regulāru meditāciju, var būt vērtīgi zināt par vismaz būtiskākajiem no sagaidāmajiem efektiem, to, par ko tie liecina, kā arī pieejas grūtību mazināšanai.
Vispārzināma ir elpošanas vingrinājumu jeb pranajamas pozitīvā ietekme uz prāta nomierināšanu. Elpošanas vingrinājumu veikšana jeb vienkārši elpas vērošana pirms meditācijas var sniegt ievērojamu atbalstu prāta kustības samazināšanai. Meditācijas prakses sākumposmā, kad šķiet, prāts ir kļuvis pilnīgi nevaldāms, tas var būt ļoti vērtīgi. Hatha jogā tiek mācīti precīzi elpošanas vingrinājumi, kuri ietver ieelpas, izelpas pagarināšanu, padziļināšanu, kam savukārt ir tieša ietekme uz sirdsdarbības un prāta kustības palēlināšanos. Tomēr arī vienkārša elpas apzināta vērošana un tās palēlināšana sniedz lielu labumu prāta nomierināšanai. To īstenojot, protams, jābūt pret sevi nevardarbīgam un jāievēro mērenība.
Apzināta elpas vērošana var noderēt ne tikai pirms meditācijas, bet arī tās laikā, ja prāts kļuvis pārlieku darbīgs un kļuvis neiespējami neieslīgt domu straumē. Tad prāta viļņu nomierināšanai uz brīdi to var nodarbināt ar koncentrēšanos uz elpošanu.
Bieži saistībā ar meditāciju tiek runāts par prāta apturēšanu, prāta kontroli. Tomēr tādā veidā, kā tas tiek parasti saprasts, prātu, domas apturēt nevar, tādēļ nav nepieciešams to censties panākt, jo tas radītu tikai frustrāciju par nemitīgu neveiksmi. Tas ir tāpēc, ka tas ir pats prāts, kas varētu censties apturēt prātu. Tam, kas es esmu, nav nekāda vajadzība to apstādināt. Viss, kas ir nepieciešams, ir atpazīt, ka mana dziļākā būtība nav šis prāts. Un, kad tas ir ieraudzīts, tad, pirmkārt, prāts pamazām tiešām kļūst pakļāvīgs un mierīgs, otrkārt, man kā Apziņai nemaz nav tāda vajadzība kaut ko vardarbīgi apturēt vai izmainīt.
Meditācijas prakses sākumposmā parasti pēc tam, kad jau kādu laiku regulāri tas tiek darīts, tiek novērots visai straujš prāta, domu agresivitātes pieaugums. Pirmā doma, kas praktizētājiem rodas, parasti ir tāda, ka ir noticis regress vai kaut kas tiek darīts nepareizi. Taču tā tas nebūt nav. Gluži otrādi, tas norāda uz to, ka līdzšinējā prakse ir bijusi efektīva, un jāturpina darīt tāpat kā līdz šim.
Kāpēc sekmīgas meditācijas rezultātā pieaug prāta dumpinieciskums? Vispirms jāmin tas, ka daļēji šis prāta pieaugušais trokšņainums ir tikai relatīvs novērojums, jo, pamazām gūstot spēju aizvien labāk prātu novērot no miera pozīcijas, beidzot tiek pamanīts, cik patiesībā domu plūsma bijusi haotiska un strauja. Tomēr ir novērojams arī tāds fenomens, ka patiešām, šķiet, prāts pēkšņi kļuvis īpaši nevaldāms, nomainot ierasto mēreno domu plūsmu ar nesakarīgu, ļoti strauju, pat agresīvu ainu, atmiņu virkni. Tam var būt divi iemesli – tā ir prāta kā ieraduma pretestība tam, ka notiek apziņas fokusa maiņa no uztveramā, ārējiem iespaidiem uz to, kas visu uztver, uz uztveres avotu. Otrs iemesls ir tāds, ka līdz ar garīgās atmošanās procesiem, notiek visu uzslāņojumu – veco priekšstatu, apslāpēto emociju – noārdīšanās. Un noārdīšanās procesā konkrētā pagātnē nogulsnētā lieta var tikt pacelta un ieraudzīta, lai tā atbrīvotos. Process ir netīkams, un var radīt šaubas par meditācijas lietderīgumu, taču tas ir pārejošs, iespējams, pat neizbēgams posms, un pavisam noteikti iepriecinoša pazīme.
Sasniedzot noteiktu prasmīguma līmeni meditācijā, var tikt pieredzēts cits visai bieži izplatīts fenomens – bailes brīdī, kad ir izdevies ieņemt novērotāja pozīciju un, tajā ilgāk paliekot, sāk izzust uztveramā pasaule, objekti, sajūta par sevi kā personu. Visbiežāk tādā brīdī praktizētājs atgriežas atpakaļ ierastajā stāvoklī, identifikācijā ar prātu. Ir cilvēki, kas stāstījuši, ka nokļuvuši pilnīgā tumsā, kur nekā nav, nobijušies no šī pilnīgā tukšuma, kurā tomēr neesot bijis solītais miers, nobijušies no iespējas sajukt prātā, tāpēc atgriezušies pie pazīstamā, šīs, uztveramās realitātes. Šīs bailes ir pats prāts, jo tas ir solis līdz šim nezināmajā, aiz-prāta realitātē. Tas ir slieksnis, kuru pārkāpjot jābūt ar mieru atlaist individualizēto “es”, personību un jābūt drosmei atmosties. Un bailes ir saprotamas, jo faktiski šajā brīdī prātam ir jāpadodas, jāatlaiž vadības groži. Lai tos atlaistu, ir jābūt pietiekami lielām ilgām pēc “mājām” jeb savas patiesās dabas atpazīšanas, arī paļāvībai.
Šīs bailes meditācijas laikā ir spontānas un ļoti spēcīgas, tāpēc tikt pāri šim slieksnim vieglāk ir pamazām, katrā reizē sperot nelielu soli uz priekšu, aizvien vairāk un vairāk pierodot pie jaunās uztveres, gūstot pārliecību, ka personas aizmiršana, izzušana uz brīdi nekādā ziņā nenozīmē eksistences beigas un nemazākā mērā neietekmē manu patieso būtību. Citu praktizētāju piedzīvotā nepatīkamā pilnīgā tumsa, tukšums ir nevis realitāte, kas tiks pieredzēta, pārkāpjot šo slieksni, aiz prāta, bet tā ir prāta baiļu projekcija par to, kā varētu “izskatīties” esamība, ja izzustu ierastā ikdienišķā realitāte. Tas, protams, ir tālu no patiesības. Ieraugot to, ka arī šis “melnais nekas” ir tikai prāts, netīkamais pieredzējums pazūd.
Dažkārt meditācijas laikā iespējams novērot pēkšņus spilgtas gaismas uzliesmojumus. Kādreiz tikai acumirkli, kādreiz ilgstošāk. Arī tā pavisam noteikti ir ļoti labvēlīga pazīme. Citi to sauc par Apziņas gaismu. Ja uzliesmojuma brīdis bijis ilgāks, arī no tā prāts var nobīties un steigt atgriezties ierastajā uztverē, jo arī šajā gadījumā iespējams ļauties personas izzušanai un atpazīt sevi pašu kā spilgto gaismu, vai tomēr atgriezties ierastajā ierobežotajā apziņas stāvoklī.
Pieraksties, lai saņemtu e-pastu, kad nopublicēts jauns raksts.